Cik biatlonistu ir Lietuvas izlasē, un kādas ir treniņu iespējas?
Manā grupā trenējas četras meitenes un četri vīrieši. Tas ir A sastāvs. Vēl ir arī B. Tajā ir seši sportisti, kuri ar mums kopā bija treniņnometnē uz ledāja Austrijā. Vēl jau ir kādi sportisti, bet "pa lielo rēķinu" tas arī ir viss. Par treniņu iespējām - nu nekas dižs jau nav. Šautuve, kur var rīkot sacensības, ir tikai vienā vietā Ignalinā.
Soču olimpiādē ar labu sniegumu 20 kilometru distancē visus pārsteidza Toms Kaukēns. Vai, līdzīgi kā Latvijas izlasē, kur visiem tālu priekšā ir Andrejs Rastorgujevs, starp Kaukēnu un pārējiem arī izveidojusies liela plaisa?
Tā pilnīgi noteikti nav. Pēc vasaras treniņnometnē uzrādītajiem rezultātiem un arī šobrīd Kaukēns nav labākais. Kad sāksies Pasaules kausa izcīņa, tad arī skatīsimies, vai viņš ir palicis švakāks, vai arī kāds cits jau ir tajā pašā līmenī.
Lietuvā attieksme pret biatlonu nav mainījusies, redzot, ka medaļa olimpiādē bija reāli aizsniedzama?
Protams, parādījās saprašana. Jautājums tikai, vai ir iespējams kaut ko mainīt. Pie mums jau arī visi saprot, ka Rastorgujevs ir labs un ka jebkurā mirklī var visus uzvarēt, bet šobrīd redzam, ka nekas viņam īpaši nav mainījies. Pēc olimpiādes viņam tika solīts, ka turpmāk nebūs nekādu problēmu. Ir pienākusi jaunā sezona, un visas problēmas ir palikušas iepriekšējās.
Pagājušajā sezonā Andrejam slēpes gatavoja brigāde, kas apkalpoja arī Slovākijas sportisti Anastasiju Kuzminu?
Jā, bet tie bija divi francūži. Viens tagad ir Ukrainas izlasē, savukārt otrs pārgājis strādāt ar Francijas ziemeļu divcīņniekiem. Andrejs par slēpju sagatavotāju ir pieaicinājis baltkrievu.
Šī pozīcija biatlonā ir ļoti svarīga?
Protams, bet nedrīkst aizmirst arī, ka pirms pāris gadiem, kad Andrejs pirmo reizi sasniedza labu rezultātu, slēpes viņam gatavoja Latvijas servisa brigāde. Tikai pēc tam uzradās kāds, kurš viņam iestāstīja, ka slēpes neslīd un, ja tu nāksi pie mums un maksāsi lielu naudu, tev slēpes baigi labi slīdēs.
Tas bija blefs vai taisnība?
Vienmēr šis būs strīdīgs jautājums. Ja viņš pirms tam divas reizes bija izbraucis labāko rezultātu ar Latvijas servisa gatavotajām slēpēm, tad tajās reizēs viņam slēpes, protams, slīdēja. Kādreiz varbūt viss arī nebija ideāli, bet tikpat labi es zinu, ka pēc tam gatavotās slēpes viņam neslīdēja ne tikai vienu, otru vai trešo reizi. Un riktīgi neslīdēja - ka no malas to varēja redzēt.
Kurš Andrejam iestāstīja, ka viņam ir problēmas ar slēpju slīdamību?
Biatlonistes Kuzminas vīrs, kurš pēc tam organizēja slēpju servisu. Neko daudz jau nevar iebilst, jo serviss patiešām bija labs, bet, no otras puses, tas bija Kuzminas vīra bizness. Es patiešām nezinu, kas īsti notika, kāpēc Andrejam zuda uzticība Latvijas slēpju gatavotājiem Aivaram (Bogdanovam) un Intaram (Spalviņam).
Latvijā, man šķiet, ir radīts priekšstats, ka ir sarežģīti atrast labus slēpju sagatavotājus. No tevis teiktā, var noprast, ka arī servisa brigādes ir ieinteresētas sportistu piesaistīšanā...
Protams, smērētāji ar labu reputāciju zina savu cenu. Viņi prasa naudu, turklāt pietiekami lielu naudu. No otras puses, ir jābūt vienkārši cilvēku komandai, kas ātri spēj padarīt liela apjoma darbu. Uzlikt smēru uz sacensību slēpēm visā darba apjomā ir pēdējais piliens. Līdz tam ir ātri jāpagūst notestēt vairākus variantus, lai saprastu, kurš ir īstais. Pēdējā testēšana ir jāveic maksimāli tuvu startam, jo pastāv iespēja, ka kaut kas vēl pamainās.
Skaidrs, ka lielajām nācijām naudas un iespējas vienmēr būs lielākas, taču deviņdesmitajos gados bez lielām finansēm Latvijas komanda bija konkurētspējīga pasaulē…
Bija, taču neviens no mums Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā tā arī neuzvarēja. Nekad jau neuzzināsim, vai mēs būtu bijuši pirmie, ja mums tā lielā nauda būtu. Piekrītu, ka ar naudu vien visas problēmas nevar atrisināt, taču, ja finanšu trūkums ir ilgtermiņā, tad netiek nosegta viena pozīcija, tad atkal cita un tā tie robi izveidojas.
Kā jums tajā laikā pietrūka?
Īstenībā mēs tad nevarējām sūdzēties. Mums bija labs dakteris, labs masieris… Jā, tas nebija Norvēģijas, Krievijas vai Vācijas līmenis, bet mēs pilnīgi noteikti nebijām nabadzīgāko valstu skaitā.
Latvijas biatlonā šovasar notika pārmaiņas. Par federācijas prezidenti ievēlēja Baibu Broku. Cik man zināms, gan tu, gan Gundars Upenieks un arī Oļegs Maļuhins bijāt kongresā un izteicāt Brokai atbalstu. Ir cerība, ka situācija uzlabosies?
Mums bija svarīgi, ka viņa izteica vēlmi strādāt. Bija skaidrs, ka kaut kas Latvijas biatlonā steidzami ir jāmaina. Protams, no tā vien, ka nomainās prezidents, visas problēmas vēl neatrisināsies.
Ar kādiem argumentiem Broka jūs pārliecināja?
Viņas piedāvātā programma šķita pieņemama. Atbalstu viņai izteica arī pārējā sporta vadība. Es joprojām ticu, ka viss virzīsies pareizajā virzienā.
Ja Latvijas biatlonā parādīsies lielāka nauda, tad Broka būs arī labi pastrādājusi?
Arī taisnība, lai gan naudas trūkums šobrīd ir tikai viena no problēmām. Trūkst jau arī cilvēku - gan treneru, gan arī pašu sportistu. Tā, iespējams, ir pat lielāka problēma.
Vai nebūtu saprātīgi veidot vienotu Latvijas komandu, kurā visi trenējas kopā, kā tas bija jūsu laikā. Tagad ir Andrejs Rastorgujevs un pārējie. Komandā taču ir vieglāk paveikt lielāku darba apjomu?
Tā ir, un Andrejam noteikti būtu labāk, ja viņam treniņos blakus būtu vēl vismaz viens sportists. Tas arī būtu nesalīdzināmi lētāk, jo apkalpojošais personāls no tā nemainītos. Skaidrs gan arī ir tas, ka patlaban neviens cits Latvijas biatlonists nav tādā līmenī, lai varētu ar Andreju kopā trenēties. Katrā ziņā Andrejam no tā nebūtu nekāda labuma. Ir vajadzīgs cilvēks, kurš uzņemas iniciatīvu un visu šo procesu kontrolē. Izveidojot vienotu servisu, būtu jāskatās, lai Andrejs no tā nekādā ziņā nezaudētu un ieguvēji būtu arī citi sportisti. Vienmēr jau ir risks, ka kādam parādīsies paranoja un viņš sāks uzskatīt, ka citiem slēpes tiek labāk sagatavotas.
Kā lietuvieši tevi ir pieņēmuši? Esi tomēr izcīnījis divas pasaules čempionāta medaļas. Tam vajadzētu būt nopietnam argumentam, ka biatlonā bijuši sasniegumi kā sportistam.
Man sokas diezgan labi. Nekādu lielo problēmu nav. Ir gan tā - jo tu vairāk paliec savējais, jo tev vairāk uzliek pienākumus, ko ārzemju trenerim neuzticētu.
Zinu, ka par tevi ir interese arī Latvijā?
Paskatīsimies, kā viss attīstīsies.
Visu Māra Zemberga interviju ar biatlonistu Ilmāru Brici lasiet pirmdienas, 3.novembra, laikrakstā Diena!