Intervijai par sarunas vietu izvēlējies darba kabinetu firmā Syform. Kāpēc neesi Latvijas Vieglatlētikas savienībā?
Man nav tāds darbs, ka būtu jāsēž uz vietas. Daudz ir organizatorisko pienākumu, ko varu izdarīt datorā. Man ir jāsastāda plāni, kalendārs, izlases dalībnieku saraksts, pieteikums Latvijas Olimpiskajai vienībai - to visu var darīt jebkurā vietā, pat mājās. Esmu izvēlējies strādāt savā birojā. Pāris reižu nedēļā visu dienu esmu sastopams arī Vieglatlētikas savienībā. Otrdienās mums ir biroja sapulce. Izbrīvēju arī laiku sarunām ar treneriem. Visiem ir viena problēma - nav kur trenēties. Biju iegājis Daugavas stadiona manēžā, un tur bija miljons cilvēku. Vieniem vajag lēkāt, citiem atkal skriet, katram trenerim ir sava grupa, un visi strīdas, kā sadalīt vietas. Šo problēmu nevarēs atrisināt, kamēr Rīgā nebūs normālas manēžas. Tā ir lielākā vieglatlētu sāpe.
Sporta būves arī ir tavā kompetencē?
Nē, es esmu izlases direktors. Mans lauciņš ir sportisti un treneri.
Pirms tevis ar izlašu komplektāciju nodarbojās Edvīns Krūms. Viņa amats gan bija vieglatlētikas izlases galvenais treneris. Vai, mainoties nosaukumam, ir mainījušies arī pienākumi?
Nekas nav mainījies. Vienkārši izvēlējāmies nosaukumu, kas vairāk atbilst veicamajam darba apjomam. Ja saka, viņš ir galvenais treneris, rodas iespaids, ka viņš trenē trenerus, bet tā nav. Es pats arī netrenēju, lai gan ir man daži sportisti, kurus trenēju sava prieka pēc. Es esmu direktors vai menedžeris, kurš visu organizē. Angliski gan joprojām šis amats būs head coach (tulk. - galvenais treneris).
Uz šo amatu pats pieteicies, vai tevi uzrunāja?
Bija tā, ka mani uzrunāja, jo es nemaz nezināju par konkursa izsludināšanu. Man piezvanīja un pavaicāja, vai es arī negribētu pieteikties. Pāris dienu apdomāju visus par un pret un izlēmu pieteikties.
Kāpēc piekriti, jo no biznesa viedokļa tas nebija solis pārticības virzienā?
Darbs Vieglatlētikas savienībā man noteikti nav primārais peļņas avots. Tā man ir sirdslieta. Vakar biju manēžā un tik forši jutos! Cilvēkam no malas to noteikti nesaprast. Jau trīs gadus neskrienu, bet, katru reizi aizejot uz stadionu, patiešām jūtos komfortabli. Arī strādāt savienībā man patīk. Man patīk runāt ar sportistiem, jo es zinu viņu problēmas. Pats uz savas ādas to visu esmu izbaudījis. Es zinu arī treneru problēmas, jo Viktors (Lācis - aut.) ir mans labākais draugs un partneris. Naudu es nopelnu ar Syform uztura bagātinātāju tirdzniecību. Biznesā sokas labi, un ir man vēl citas idejas, ko varētu sākt.
Ko vajadzētu uzlabot Vieglatlētikas savienības darbā?
Infrastruktūras uzlabošana būtu galvenais, uz ko vajadzētu akcentēt uzmanību. Ir jādara viss iespējamais, lai uzlabotu treniņu apstākļus. Novecojusi ir ne tikai manēža, bet arī Daugavas stadiona segums. Vasarā var atrast, kur trenēties, jo ir, piemēram, Lokomotīves stadions. Pienākot ziemai, sākas nopietnas problēmas. Uzbūvēja manēžu Olimpiskajā centrā, bet no turienes vieglatlēti faktiski ir izstumti. Palikuši kādi 30 kvadrātmetri šķēpmetēju vajadzībām. Vēl es gribētu, lai izlases kandidātiem tiktu rīkotas kopīgas sapulces un treniņnometnes un lai viņi patiešām justos kā komanda. No savas pieredzes zinu, kāpēc es paliku vieglatlētikā. Katru gadu mēs braucām uz nometni Slovākijas pilsētā Košicē, un visu gadu es gaidīju, kad varēšu aizbraukt prom no šī drūmā laika uz divu nedēļu nometni. Ikdiena vieglatlētiem varbūt nav pati interesantākā, jo nevar iegūt emocijas ar uzvarām vai zaudējumiem. Tā vietā ir rutīnas darbs.
Visu sarunu ar bijušo Latvijas vieglatlētikas zvaigzni Dmitriju Miļkeviču lasiet pirmdienas, 22.decembra, laikrakstā Diena!