Kas ir jāizdara, lai sāktu pelnīt ar maratona skriešanu?
Jāsasniedz pasaules augstākā līmeņa rezultāts. Jānoskrien maratons divās stundās un piecās minūtēs, un tad jau organizatori paši sameklēs un piedāvās starta naudu. Mana līmeņa skrējējiem parasti organizatori nosedz viesnīcas un ceļa izdevumus. Ja gadās kaut ko nopelnīt, tad ir labi. Bonusa sistēmas ir dažādas. Piemēram, Frankfurtes maratonā par sasniegto personisko rekordu man var samaksāt 300 eiro. Ja būs rezultāts labāks par 2.15, var piesolīt 400, ja zem 2.10 - 1000 eiro. Elites skrējējam var noteikt starta naudu 100 000 eiro ar piebildi, ka, sasniedzot konkrētu rezultātu, summa var palielināties par 20 tūkstošiem, bet, lēni skrienot, var arī atvilkt 50 tūkstošus.
Ir iespēja tikt pie starta elites grupā Ņujorkas maratonā?
Numuru ar savu uzvārdu es varbūt arī dabūtu, jo vīriem elites pulciņš ir lielāks nekā sievietēm. Man tikai nebūtu iespējas dabūt starta naudu. Olimpiskajam čempionam par nostāšanos uz starta līnijas vien organizatori samaksā 350 000 dolāru.
Esi apmierināts ar pašreizējo finansiālo nodrošinājumu?
Kopš ir izveidota top 50 programma, ir kļuvis labāk. Man palīdz Ventspils Olimpiskais centrs un Ventspils novada pašvaldība. Finansējums nāk no trijiem avotiem. Iepriekš nebija naudas, lai sagatavotos, un tāpēc arī nevarēju sasniegt labu rezultātu. Tagad ir labāk, bet tik un tā es nevaru atļauties uz nometni ņemt līdzi treneri.
Treneris ir Aleksandrs Prokopčuks, kurš galveno vērību velta sievai Jeļenai. Cik reižu nedēļā klātienē trenējies Prokopčuka vadībā?
Tiekamies ļoti reti. Pēdējoreiz es Sašu redzēju 20. martā. Protams, ka man gribētos, lai vismaz trīs reizes nedēļā treniņos Saša būtu klāt, bet man ir jāsamierinās ar pašreizējo situāciju. Latvijā es neredzu citu šāda līmeņa speciālistu. Saša tomēr ir galvas tiesu pārāks.
Pedantiski izpildi treniņu plānu?
Visu laiku tā darīju, bet šosezon esmu sācis ieviest korekcijas. Tās gan ir izrunātas ar Sašu. Esam par visiem jautājumiem diskutējuši un nonākuši pie kopsaucēja. Mums ir viens galvenais pamatprincips. Var izpildīt mazāk no treniņu plāna, bet nekādā gadījumā nedrīkst darīt vairāk.
Treniņi ir tikai skriešana?
No treniņu apjoma 95 procenti ir skriešana. Es izpildu arī lokanības vingrinājums, ko gandrīz nemaz nedara Saša ar Ļenu. Ir arī lēcieni pret kalnu kāju stiprināšanai.
Cik augsta gaisa temperatūra paredzama Rio olimpiādē?
It kā jau tur būs ziema, bet mani karstums īpaši nebaida. Manā debijas maratonā Hannoverē finišā termometra stabiņš rādīja 27 grādus. Skaidrs gan, ka karstā laikā visiem skriet ir grūtāk.
Maratonam labākie gadi ir...
Saka jau, ka Jēzus vecums - 33 gadi. Man pašam ir sajūta, ka neesmu visu sevi realizējis. Es ļoti ceru, ka man viss vēl ir priekšā.
Esi kopā ar bijušo skrējēju Innu Poluškinu, kura Pekinas olimpiādē startēja 3000 metru šķēršļu distancē. Aleksandrs un Jeļena Prokopčuki iepazinās skriešanas treniņos. Jāsecina, ka skrējēji cits citu vislabāk saprot?
Pilnīgi noteikti. Cilvēki, kuri šādam dzīves ritmam nav gājuši cauri, mūs nekad nesapratīs. Inna ir mans lielākais atbalstītājs. Savulaik kopā izgājām uz treniņu (Inna ir bērniņa gaidās - M. Z.), bet mums tomēr bija atšķirīgi skriešanas ātrumi.
Tagad trenējies vienatnē?
Deviņdesmit un vairāk procentos gadījumu. Imantā man kaimiņos dzīvo bērnības draugs, kurš dažreiz ar riteni izbrauc līdzi.
Suņu tēma tev ir aktuāla?
Tā vienmēr bijusi aktuāla. Es katru gadu no piecām līdz desmit reizēm pielietoju piparu gāzes baloniņu. Pēc tam man suņa paliek žēl, bet neredzu citu alternatīvu. Es nevaru atļauties, ka suns mani sakož, jo tad būs nepieciešamas potes un pusgadu ieguldītais darbs izrādīsies veltīgs. Bijām treniņnometnē netālajā Polijā. Tur visi suņi ir tik mierīgi... Es cerēju, ka pēc Elbakjana gadījuma Biķerniekos (skrējējs tika piekauts, kad bija pielietojis šaujamieroci pret suņiem) kaut kas mainīsies uz labo pusi, bet viss tā arī noklusa. Suņu saimnieki joprojām jūtas tā, it kā mežs piederētu viņiem. Man bija gadījums Šveicē - netālu no manis ierējās suns, kurš bija pavadā. Saimnieks pēc tam tik ļoti atvainojās, it kā man sazin kas jau būtu nodarīts.
Garo distanču skrējēji vismaz vienu reizi laikam ir cietuši no suņu kodieniem?
Spilgts piemērs ir Pāvels Loskutovs (Valkā dzimušais maratonists, kurš pēc neatkarības atgūšanas pārstāvēja Igauniju, - M. Z.). Viņš man stāstīja, ka pirms Pekinas 2008. gada olimpiādes esot bijis fenomenālā formā. Viņam pašam Valgā ir liels suns, kurš parasti skrien līdzi. Atbraucis no treniņnometnes Kislovodskā un vienreiz izgājis paskriet bez sava suņa. Un tieši tajā reizē viņu sakoda. Bija nepieciešamas potes pret trakumsērgu, un uz Pekinu viņš aizbrauca, lai tikai finišētu.
Ar kādām cerībām raugies Rio virzienā. Atšķirībā no Londonas olimpiādes vispirms jau jāfinišē?
Uz Londonu es negribēju braukt, jo zināju, ka pēdas traumas dēļ vairāk par desmit kilometriem nenoskriešu. Man teica, ka, vienam sportistam neaizbraucot, būs mazāk vietu funkcionāriem. Pēc tam gan nebija patīkami dzirdēt pārmetumus. Man nepatīk izteikt paredzējumus. Varu tikai apgalvot, ka mērķtiecīgi gatavojos Rio startam.
Visu sarunu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!