Pēc balvas par mūža ieguldījumu sportā saņemšanas viņu īpaši aizkustināja audzēkņu, un tādu viņam ir krietni virs simta, apsveikumi un pateicības, taču sarunā ar laikrakstu Diena Lejas kungs uzsver, ka pieccīņā viens nav cīnītājs. "Man allaž blakus bijuši izcili kolēģi, ar kuriem kopā veicām lielu darbu." Astoņdesmit piecos gados viņš no aktīvām trenera gaitām pagājis maliņā. "Cik tad var?" smaidot saka Ainars Leja, lai gan pēc tam piebilst, ka pavisam malā arodu metis vis neesot, jo jau drīz pēc gadumijas jāturpina trenēt dažus audzēkņus peldēšanā.
Sportiskās aktivitātes viņu aizrāvušas jau kopš mazotnes, kas pavadīta Ezeres pagastā pie Zaņas upes, vēlāk Leja aktīvi nodarbojies ar peldēšanu, vieglatlētiku, ūdenspolo un airēšanu, līdz nonāca modernajā pieccīņā. Kā sportists kļuva par divkārtēju Latvijas čempionu un kopā ar Aini Zvirgzdiņu sagatavojis 104 sporta meistarus, tostarp pasaules junioru čempionu Uldi Putniņu un vicečempionu Vladimiru Kravcovu. Modernā pieccīņa paģēr ne tikai spēku un izveicību, bet arī atjautību, kas noder arī tad, kad uz ielas trenerim tiek pieprasīts parādīt, kas ir viņa smagajā somā. Kontrolieris galu galā pat nenojauš, ka zem sasvīdušā treniņtērpa gulst kaudze ar treniņos nepieciešamajām mazkalibra pistolēm.
Par sporta veida pārmodernizēšanos gan treneris nav sajūsmā un apgalvo, ka komercializācija moderno pieccīņu ir sabojājusi un tās dārdzība sarežģījusi šī sporta nākotni Latvijā.
Kā atceraties laiku, kad modernā pieccīņa sāka veidoties Latvijā?
Ilgs laiks jau pagājis. Tiklīdz beidzām Fizkultūras institūtu, parādījās doma par pieccīņu. Mani kursabiedri bija Andrejs Konrāds, kurš pirms tam trenējās ziemeļu divcīņā, un Georgs Maiznieks, tolaik vēl Beshļebņikovs, no vieglatlētiem. Viņi bija modernās pieccīņas aizsācēji, kuriem sekojām mēs ar Aini Zvirgzdiņu. Es tikai nepiedalījos pirmajā čempionātā, jo tajā laikā vēl aktīvi startēju peldēšanas sacensībās. Vēl startēju Maskavā Lužņiku stadiona peldētavā. Nekādas labās vietas jau es tur neieguvu, bet priekš pieccīņas man tas viss darbs peldēšanā ļoti palīdzēja, un par šo veidu biju drošs. Laika gaitā pieccīņā sāka ienākt daudzi no peldēšanas, un tad rezultātu līmenis ļoti pacēlās. Man arī labi padevās skriešana. Ja izdevās labi startēt arī paukošanā, jāšanā un šaušanā, varēja arī kaut ko izcīnīt.
Laba peldētprasme, šķiet, vienmēr bijis viens no pieccīņas stūrakmeņiem?
Jā, lai gan tagad vairs tikai divsimt metru jāpeld, rezultāti ir ļoti augsti. Mūsu labākie sportisti peld tuvu divām minūtēm. Jāiegulda ļoti liels darbs, lai tādu rezultātu sasniegtu.
Sākumā sacentāties savā starpā, vai bija arī starptautiskas sacensības?
Mūsu kaimiņi, lietuvieši un igauņi, jau bija sākuši pirms mums. Bieži izmantojām iespējas ar viņiem kopā trenēties un sacensties. Toreiz jau tas viss nebija nemaz tik vienkārši, jo katram veidam bija sava diena un uz vietas vajadzēja nodzīvot vismaz piecas dienas. Mums izveidojās laba sportiskā konkurence un arī draudzība. Mani gada balvas pasniegšanā apsveica igauņu pieccīņnieks Johanness Petss, kurš man ir ļoti patīkams draugs un reizē konkurents. Ļoti spēcīgs viņš bija skriešanā.
Kas ir modernās pieccīņas šarms?
Mani piesaistīja tas, ka ļoti daudz veidu bija jau kabatā, jo bija jau darīti. Iepriekš nebija darīšanas tikai ar jāšanas sportu. To vienīgo vajadzēja apgūt pilnīgi no jauna, taču tas bija arī ļoti interesanti. Ar paukošanu mazliet biju nodarbojies institūtā, taču tad tā bija paukošana ar zobenu. Pieccīņā ir špaga. Tik un tā – pārvietošanās princips, distances turēšana – tas viss jau tāpat bija vajadzīgs. Pieccīņa ir interesanta ar tās disciplīnu dažādību. Katrā ir savas nianses.
Vai nav tā, ka mūsdienās šīs sarežģītās un dažādās disciplīnas atbaida potenciālos jaunos sportistus?
Es nedomāju, ka tā ir lielākā problēma. Jā, mums Latvijā ir lielas problēmas ar līmeņa noturēšanu, taču tas ir tāpēc, ka pieccīņa ir, varētu teikt, sabojāta, ja salīdzina ar veco pieccīņu. Tā pēc visām pārmaiņām ir kļuvusi, manuprāt, mazāk interesanta un ārkārtīgi dārga. Jaunās šaušanas disciplīnas dēļ bija pilnībā jāmaina inventārs, turklāt lāzerpistoles ir ļoti dārgas. Arī paukošanas ekipējums maksā daudz, par baseina īri ir jāmaksā. Sporta veida federācijai ir ļoti sarežģīti apgādāt visus ar ekipējumu. Pat nezinu, kā to visu pārvarēsim. Lai gan šobrīd no pieccīņas esmu mazliet malā, ļoti pārdzīvoju par šī sporta veida likteni.
Es ļoti cerīgi skatos uz mūsu audzēkni Jāni Liepiņu, kurš tagad ir Modernās pieccīņas federācijas prezidents, lai to sporta veidu turpinātu un attīstītu.
Kas iepriekš palīdzēja noturēt augstu līmeni pieccīņā?
Agrāk ļoti liels atspēriena punkts bija Kleistu bāzes uzbūvēšana. To lielā mērā panāca mūsu pieccīņnieks Kravcovs. Viņš starptautiskos mačos Rīgā, kurus klātienē vēroja ģenerālmajors Ivans Čaša, sasniedza izcilu rezultātu. Čaša pēc tam mūs apsveica ar uzvaru un apsolīja, ka nākamajā gadā mums būs sava sporta bāze. Pirms tam bijām izmētāti pa malu maliņām. Žēl, ka nerealizējās doma, bija pat projekts, ka tur būs arī divdesmit piecu metru baseiniņš un viesnīca, kurā nometināt sportistus treniņnometņu un sacensību laikā. Naudas palika par īsu, lai to realizētu.
Visu sarunu ar Ainaru Eglonu Leju lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!