Motivācija kā dzinulis

Sportistes dzīve izmainījās pēc pirmdzimtā ienākšanas ģimenē, tomēr tas neattur no treniņu procesa un tikai turpina motivēt sasniegt labākus rezultātus. Līdzīgi kā Grigorjevas treneriem, arī man šī intervija bija jāsaskaņo ar bērna gulēšanas laiku.

Pavisam nesen beidzās pasaules čempionāts. Diemžēl pēc zaudējuma astotdaļfinālā Mongolijas sportistei pagaidām malā atlikta iespēja iegūt ceļazīmi uz nākamajām vasaras olimpiskajām spēlēm. Kā pietrūka?

Pašai diezgan grūti atrast atbildi uz to, kas nogāja greizi. Ar treneri pagaidām arī neesam runājuši, kādēļ zaudējām. Cik vien varējām, tik arī sagatavojāmies. Varbūt par maz braukājām uz treniņnometnēm ārpus Latvijas. Bērns vēl ir diezgan mazs, tāpēc nav viegli braukt uz ārzemju nometnēm sparingot tieši ar meitenēm, tāpēc trenējos un gatavojos mājās. Skatoties uz rezultātiem, ka paliku trešā Eiropas čempionātā, pēc tam izcīnīju zeltu Eiropas spēlēs, domājām, ka varbūt izdosies tādā veidā sagatavoties arī pasaules čempionātam. Nezinu, tajās situācijās, kurās vajadzēja pašai ņemt punktus, nenocīnījos līdz galam. Nevar nenovērtēt šo pretinieci, jo esam vairākkārt tikušās. Viņa ir arī bronzas medaļniece olimpiskajās spēlēs. Tāpēc grūti pateikt, kā pietrūka. Viņai tālākā cīņā arī nepaveicās – divas sekundes līdz beigām zaudēja. 

Mongolietei zaudējāt arī 2012. gada Londonas olimpiskajās spēlēs. Viņa ir neērta pretiniece? 

Pēc Londonas viņu divreiz vinnēju, bet pēdējā reizē vispār 0:10 zaudēju. Nevarētu teikt, ka neērta, bet augsta līmeņa sportiste. Viņai nav viena paņēmiena, viņa visās pozīcijās ļoti labi cīnās, ļoti laba aizsardzība un uzbrukumi. Spēcīga sportiste. Tur jau neviens nebrauc zaudēt. Tagad varu daudz atrunu pateikt, bet rezultāts no tā nemainīsies.

Līdz olimpisko spēļu kvalifikācijas sacensībām vēl tālu. Pirmās norisināsies Budapeštā no 19. līdz 22. martam, otrās – no 30. aprīļa līdz 3. maijam. Kā gatavosieties? 

Nav jau tik tālu. Es jau trenējos, nav tā, ka tagad būs atslodze vai atvaļinājums, – būs smagi jāstrādā, lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm. Būs smaga atlase, jo tālāk tiks tikai pirmā un otrā vieta. Trenēsimies, būs jābrauc uz ārzemju nometnēm. Varbūt jāņem kāds palīgs līdzi, lai pieskatītu mazo treniņu laikā. Atgriezīsimies pie tāda treniņu procesa, kāds bija pirms bērna piedzimšanas. Krasi neko nemainīsim. 

Kā vērtējat iespējas izcīnīt ceļazīmi?

Uzskatu, ka tik un tā kvalificēšos Tokijas olimpiskajām spēlēm, kaut vai tas tagad būs diezgan pagrūti. Ir divi turnīri, un jātiek finālā. Divi mērķi, kāpēc es paliku sportā, – gribu medaļu olimpiskajās spēles un pasaules čempionāta zeltu. Nekas nemainās, izredzes 50 uz 50.

Diezgan veiksmīgi atgriezāties sacensību elitē pēc pirmdzimtā piedzimšanas. Bija bronza Eiropas čempionātā, uzvara Eiropas spēlēs. Kopumā šis ir bijis veiksmīgs gads? 

Jā, ja vēl būtu ceļazīme uz Tokiju, tad vispār būtu izcili. Pēc tāda zaudējuma grūti teikt... Mēs plānojam vienu, bet tagad sanāk, ka sezona varēja sanākt veiksmīgāka. Negribu koncentrēties uz negatīvo, tagad būs vienkārši vairāk jāstrādā, tik un tā nekur nepaliks olimpiāde. Bija labs gads, neskatoties uz to, cik grūti bija savienot bērna uzraudzību un treniņapstākļus. Ar mazo visu laiku kaut kur skrienam, no viena treniņa uz otru, pa starpu guļam, ēdam. Bija pagrūti, bet man ir prieks, ka esmu atpakaļ.

Kā mainījās dienas režīms, kad kļuvāt par māti?

Pirmo pusgadu viss griezās tikai ap mazo. Es domāju, lai viņam ir ērti, lai viņam būtu labi. Katru dienu sanāca tā, ka zvanu trenerim un saku, ka mazais ir aizmidzis, tas nozīmē, ka pēc pusotras stundas tiekamies zālē un visi gaida, kad Alans pamodīsies, lai mēs dotos uz treniņu. Pēc treniņa  devāmies mājās pagulēt, tad atkal uz otro treniņu. Visu laiku kaut kur ar mazo skrējām. Mazo vēl nevar atstāt ar kādu citu, visur man dodas līdzi.

Nav grūti apvienot?