Kad pirms sezonas Martinam vaicāju, vai nav iestājusies rutīna un vai nav grūtāk piespiesties strādāt ar pilnu jaudu, sportists godprātīgi atbildēja, ka tā arī esot. Cik reižu nav dzirdēts atzinums, ka nosargāt vietu virsotnē ir grūtāk, nekā pirmo reizi tajā uzkāpt.
Jā, skeletonā nav tik lielas konkurences kā, piemēram, biatlonā, tāpēc iekļūt otrajā desmitniekā ir nesalīdzināmi vieglāk, taču būt pirmajam - tas nozīmē atstāt aiz muguras ambiciozās lielvalstis, kas, Zinta Ekmaņa vārdiem, lielajos mačos mērās ar krāniņiem.
Krievijas Bobsleja un skeletona federācijas vadītāji pēc Aleksandra Tretjakova uzvaras Soču olimpiādē jau nākamajā dienā izlases trenera vācieša Villija Šneidera kontā esot ieskaitījuši apaļu summu. Šosezon krievi atteicās no startēšanas Pasaules kausa Ziemeļamerikas posmos un papildus piebrauca Īglsas trasi, tomēr iegūt zeltu viņiem tā arī neizdevās.
Vācijas izlasē atlases iespējas ir nesalīdzināmi lielākas, un tehnika top valsts finansētajā uzņēmumā FES, taču pēdējā lielā uzvara ir Endija Bēmes triumfs 2000. gada pasaules čempionātā.
Korejieša Juņa straujais progress patiešām ir apbrīnas vērts, taču viņam tehniku gatavo šai jomā atzītais speciālists Kristans Bromlijs.
Skeletona tradīcijas ir Austrijā, Šveicē, Lielbritānijā, Kanādā, ASV un vēl vairākās valstīs, taču pēdējos gados toni nosaka Dukuru ģimene no Latvijas.
Lielai daļai līdzjutēju gan jau arī ir iestājusies rutīna, redzot, ka Martinam uzvaras rindojas viena pēc otras. Tāpēc tikai pēc vairākiem gadiem, kad, visticamāk, Latvijai vairs nebūs tik spilgta talanta olimpiskajā sporta veidā, pa īstam apzināsimies, cik varens uz skeletona skatuves bija Martins Dukurs.