Vārtsargs Andris Vaņins atgūstas pēc operācijas, aizsargs Kaspars Gorkšs ir bez kluba, pussargs Aleksandrs Cauņa nav spēlējis gadu, uzbrucējs Artjoms Rudņevs pie teikšanas Vācijas bundeslīgā tiek reti. Varētu šķist - ja toreiz neizdevās ar četriem līderiem, tad ar pašreizējo sastāvu neizdotos ne tik, taču Marians Pahars, kuram šis būs pirmais pilnais cikls pie Latvijas izlases vadības grožiem, intervijā laikrakstam Diena paudis optimismu: "Rudņevs taču ir! Piedalījās visās pirmssezonas spēlēs, tagad arī regulāri spēlē, lai gan ne vienmēr dodas pamatsastāvā. Jā, Gorkšs bez kluba, nu un kas? Latvijas izlasē ir ļoti daudz piemēru, kad futbolisti bez klubiem palīdzējuši izlasei. Pat sekmējuši iekļūšanu Euro 2004."
Varbūt šajā situācijā par līderi var kļūt kāds no jaunajiem?
Ir puiši, kuri noteiktā brīdī var uzņemties šo lomu. Tas ir svarīgākais, ka viņi ir. Protams, tādu līderi kā Cauņa ir ļoti grūti aizstāt. Gaidām un ceram, ka viņš mums būs. Pirmo spēli diemžēl iztiksim bez viņa, bet domāju, ka oktobrī viņš jau būs gatavs.
Nosauciet konkrētus uzvārdus! Kuri var būt līderi?
Jebkurš no tiem, kas devās laukumā, kādā brīdī uzņēmās iniciatīvu. Kaut vai, piemēram, Vladislavs Gabovs. Kad stājos pie izlases stūres, viņš kļuva par sākumsastāva spēlētāju, par līderi, kurš varbūt pat lika pamainīt spēles zīmējumu, deva rezultātu. Dzīve piespiež citus kļūt par līderiem, jo Cauņa un Gauračs šoreiz nepalīdzēs, tāpat - Siņeļņikovs, kurš arī ir līderis. Var, protams, nokārt galvu, bet tieši tādā situācijā tiek pārbaudīti pārējie, komanda. Plus - mums ir Kaspars, ilggadējs līderis, kapteinis. Jā, bez kluba, bet labā formā un treniņos labi izskatās. Arī Rudņevs, Gabovs, Bulvītis, kurš ir vienkārši super, izskatās lieliski. Domāju, viņam ir visi dotumi, lai kļūtu par līderi.
Vēl viena lieta, kas satrauc līdzjutējus, ir mūsu futbolistu pārstāvētie klubi, kas varbūt nav diez cik prestiži. Vai tam ir vērts pievērst sevišķu uzmanību? Gaurača piemērs taču parādīja, ka no sola Krievijas pirmajā līgā līdz spēlēšanai Šveices augstākajā nav nemaz tik tālu.
Varbūt tas arī satrauc līdzjutējus, bet ko lai mēs darām? Mākslīgi uz Milan nevienu nepārdosim. Tāds nu ir mūsu pašreizējais līmenis, un tas nudien nav slikts. Mums ir spēcīgu čempionātu pārstāvji un vietējie. Neslikta simbioze. Turklāt nekā cita jau mums nav. Nav ko sašļukt, jāmeklē izeja. Tas ir arī mans un manu palīgu uzdevums - izdarīt tā, lai no šiem spēlētājiem izveidotu kaujasspējīgu komandu, mašīnu, kas (ar uzsvaru) vismaz darbosies saliedēti. Tālākais jau atkarīgs no individuālās meistarības, un, manuprāt, mums ir spēlētāji, kuri var atrisināt epizodi. Uzbrukuma līnija ir (uzsvērti) ļoti solīda. Protams, trūkst Cauņas, Siņeļņikova. Bet dzīve rit tālāk. Spēlējam un darām to neslikti.
Šis būs pirmais pilnais cikls ar izlasi pašam. Vai jūtat atbildības pieaugumu?
Es par to nedomāju. Dzīve rit tālāk, mēs strādājam. Cita lieta, ka esmu reālists, saprotu uzdevumu, komandas spējas. Zinu, ko spēju es un ko spēj komanda. Ja spēsim izpildīt to, ko esam paredzējuši, vai mazliet vairāk, uzdevums būs izpildīts. Viss atkarīgs no mums: no manis, spēlētājiem, nākamās spēles un, protams, līdzjutējiem. Ja esam pozitīvi noskaņoti pat nepatīkamos brīžos, spēlētājiem izaug spārni - parādās iespējas, cerības. Droši vien nebūs nekad tādi laiki, kad Latvijas izlases futbolisti spēlēs tikai Anglijas, Itālijas, Vācijas vai Spānijas augstākajā līgā un mēs lauzīsim galvu, ko lai izsauc uz izlasi - džeku no Barcelona vai Milan (smejas). Tas ir praktiski nereāli. Taču tas nenozīmē, ka mūsu izlase nevar apspēlēt, piemēram, Nīderlandi. Igaunija taču pierādīja to. Ar ko gan mēs esam sliktāki? Neesam! Baltijas kausā to pierādījām. Visu izšķir nianses. Pēdējā gada laikā mums bija strauji kāpumi un kritumi, un tie ir izskaidrojami. Es jau priekšlaikus zinu, kas un kā būs. Treniņnometnes pirmajā dienā jau saprotu, vai šoreiz kaut ko varam vai ne. Viss uzreiz redzams, kurš kādā formā, kādā noskaņojumā, jo klubā slikti nospēlēja. Treniņnometnē varam tikai visus «pielaizīt», lai viņi būtu labā morālā formā. Un arī fiziski.
Kāds ir maksimālais un minimālais uzdevums šajā ciklā?
Droši vien jau esat dzirdējis mums izvirzīto uzdevumu. Vai reāls? Domājiet paši! Ejam no spēles uz spēli. Pret Kazahstānu jāgūst pozitīvs rezultāts. Kāds tieši? Nezinu, bet pozitīvs. Pēc tam būs divas mājas spēles, kurās jāņem punkti. Tad arī varēs runāt, vai tas ir reāli. Uzdevums, ko mums izvirzīja, pašlaik ir ļoti abstrakts. Turklāt tā, manuprāt, ir tāda privāta tēma starp mani un LFF valdi. Es vispār nezinu, kāpēc tas tika publicēts. (Vēršas pie blakus sēdošā LFF preses sekretāra Viktora Sopirina, tas atbild, ka tāds bijis LFF valdes rīkojums.) Mani par to nebrīdināja, neko nezināju, bet, ja man jautātu, man būtu ko teikt.
Kopš kļuvāt par galveno treneri, izlases personālā vairs nav sporta psihologa.
Ja kādam no mums ir tāda veida problēmas, viņam ir individuāls darbs ar psihologu, ja es pats to nevaru atrisināt. Līdz šim tādas situācijas nav bijis. Mums ir ļoti labs noskaņojums. Man patiesībā ir ļoti laba attieksme pret psihologiem. Pats esmu gājis tam cauri. Mani pašu ļoti interesē psiholoģija, es to lasu. Un ne reti. Par to runāju ar citiem. Ir kāda konkrēta ideja, ko tagad neapspriedīšu. Vienkārši mums nav laika tam. Ir dažas dienas, un - spēle.
Kazahstānu izpētījāt?
Jau sen! Spēcīga komanda, organizēta, fiziski ļoti spēcīga. Ļoti.
Viņiem ir arī ļoti labs treneris Jurijs Krasnožans, ar kuru jums nāksies duelēties laukuma malā.
Vieds treneris. Lai kāda informācija man par viņu būtu, jebkurā brīdī viņš var pārsteigt. Arī mēs varam. Godīgi sakot, es pat par to netiku domājis. Tagad, kad jūs tā sakāt... Nu, ir Krasnožans, būs Hidinks, Terims. Visi pieredzējuši vilki. Negribu domāt par to, cik būs slikti, par to, kā viņi mani apspēlēs. Viņiem pieredze, man - azarts, jaunība, vēl kādas citas kvalitātes. Esmu tuvu futbolistiem, es viņus ļoti labi pazīstu, man ar viņiem ir lielisks kontakts, viņi mani saprot no pusvārda.
Ko jaunajā ciklā gaidāt no faniem?
Īstie fani saprot futbolu. Tādi bija, ir un būs. Kā jebkurš treneris un spēlētājs no faniem gaidu atbalstu jebkurā situācijā: gan laimē, gan nelaimē. Neko vairāk. Pats taču esmu līdzjutējs, kādu atbalstu pat grūtos brīžos. Jāsaprot futbols un realitāte.
Visu Iļjas Poļakova interviju ar Latvijas futbola izlases treneri Marianu Paharu lasiet pirmdienas, 8.septembra, laikrakstā Diena!