Pirms mača Kazakevičs norādīja, ka Latvijas izlasei pret Andoru uzbrukumā jābūt daudzveidīgai, grūti prognozējamai un kvalitatīvi jāapietas ar bumbu. Šīs iezīmes bija vērojamas jau ar pirmajām minūtēm, jo mājinieki ņēma kontroli savās rokās un vērpa uzbrukumus, bet sākumsastāvā bija pāris jaunu seju. Pirmo reizi kopš 2016. gada Latvijas valstsvienībā laukumā devās pussargs Artūrs Zjuzins, kurš pēdējos gados cīnījies ar traumām. Savukārt debiju oficiālos mačos, turklāt uzreiz starta vienpadsmitniekā, piedzīvoja Eduards Emsis, viņam ar Zjuzinu veidojot duetu vidējā līnijā. Aizsardzībā tikmēr nebija Mārča Oša, kurš arī cīnās ar traumu sekām, un viņa vietu aizsardzības centrā ieņēma Antonijs Černomordijs, savukārt uzbrukuma smailē Kazakevičs starp Robertu Uldriķi un Vladislavu Gutkovski izvēlējās otro, kurš sezonas sākumā Polijā jau guvis pāris vārtu.
Lai arī Latvijai piederēja izteikts pārsvars un futbolisti laukumā devās ar lielu degsmi, saikne starp vidējo līniju un uzbrukumu nebija ideāla. Pāris epizodēs adresāta nebija piespēlēm, kuru izmantošana būtu novedusi pie gandrīz garantēta vārtu guvuma. Pirmajā puslaikā bīstamākais moments bija Jānim Ikauniekam, kura tiešais brīvsitiens lidoja tikai nedaudz garām vārtiem. Pusmomentu netrūka, taču vārtus pirmajās 45 minūtēs atslēgt neizdevās. Tikmēr no Andoras puses reālu draudu nebija.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 4. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!