Nepiesegtais Pirlo
Itālijas treneris Čezāre Prandelli izvēlējās spēlēt ar četriem centra pussargiem rombā, kas pēdējā laikā vispār ir raksturīgs Itālijas klubu un izlašu futbolam. Angļiem turpretim bija tikai divi centra pussargi, bet viss pussargu kvartets spēlēja līnijā. Rezultātā pozicionālā spēlē Stīvena Džerarda pretspēlētājs bija Daniele De Rosi, bet Skots Pārkers bija atbildīgs par Klaudio Markizio pieskatīšanu. Tas nozīmēja, ka divi Squadra Azurri centra pussargi - Andrea Pirlo un Rikardo Montolivo - bija bez pretspēlētāja. Tas gan nenozīmēja, ka viņiem neviens nemēģināja atņemt bumbu, bet viņu pretspēlētājs bija tuvākais spēlētājs. Piemēram, ja Montolivo ar bumbu devās Džo Hārta sargāto vārtu virzienā pa centru, viņam pretī vajadzēja iziet kāda no centra aizsargiem - Džonam Terijam vai Žoleonam Leskotam. Tas savukārt nozīmēja, ka nepiesegts palika kāds no Itālijas uzbrucējiem...
Praksē viss, protams, notika citādāk. Angļu malējie pussargi Džeimss Milners un Ešlijs Jangs aizsardzībā pārvietojās tuvāk centram, un laukuma centra apļa tuvumā notika pussargu cīņa četri pret četri. Taču malējo pussargu pārvietošanās centrup pavēra flangos brīvus koridorus Itālijas malējiem aizsargiem, ko viņi arī aktīvi izmantoja. Faktiski sanāca tā, ka bumbai esot pie Andrea Pirlo, kuru nesedza absolūti neviens (mača sākumā mēģināja Veins Rūnijs, bet vēlāk viņš to nez kāpēc vairs nedarīja...), itāļu malējie aizsargi pārtapa par malējiem pussargiem, kuriem netrūka vietas un laika pareizākā lēmuma pieņemšanai.
Vairums futbola ekspertu ir vienisprātis, ka spēles labākais futbolists bija Andrea Pirlo. Ņemot vērā viņa saspēles vadīšanas prasmes, angļu primārais uzdevums bija nedot viņam vaļu, taču Rūnijs, kam Hodžsons bija paredzējis segt Pirlo, aizsardzībā šoreiz nebija uzdevumu augstumos. Visticamāk, pie tā šoreiz vainojama fiziskā kondīcija, kas spēļu prakses trūkuma dēļ Rūnijam nebija un nevarēja būt optimāla.
Pirlo dotās piespēles Pirlo piespēles, pēc kurām Itālija izdarīja sitienu
Augstāk redzamais attēls ļoti labi atspoguļo, ka Pirlo lielais izdarīto piespēļu skaits (par 30 vairāk nekā tuvākajam sekotājam) nav bijis tikai vienkāršas un īsas piespēles bez pretspēlētāju pretestības kā dažiem futbola līdzjutējiem gribētos domāt par vācieša Mesita Ezila un spāņa Ksavi darba apjoma pārvērtēšanu. Nē, nav nekādas pārvērtēšanas! Pirlo piespēles vairumā gadījumā sekoja uz priekšu, tuvāk Hārta sargātajiem vārtiem. Pēc sešām tādām viņa piespēlēm Itālijas izlase izdarīja sitienus pa vārtiem. Ja Pirlo būtu spiests regulāri sastapties ar aktīvu pretspēlētāju, viņa piespēļu skaits būtu ja ne uz pusi mazāks, tad tās būtu vismaz uz pusi mazāk bīstamas, jo Pirlo nav tas spēlētājs, kurš viegli un labi prot apspēlēt pretspēlētāju viens pret vienu.
Ar aizsardzību "nocērpj" savu uzbrukuma potenciālu
Lai arī Itālija spēles gaitā izveidoja pietiekami daudz vārtu gūšanas iespējas, jāatceras, ka ne pamata, ne papildlaikā neviena no komandām vārtus neguva. Un tātad - angļi aizsardzībā nospēlēja labi. Lielā mērā pateicoties Terijam, kurš, šķiet, vienatnē bloķēja vairāk sitienu nekā daža laba hokeja komanda visā spēlē, un Hārtam.
Bet vislielākā "škrobe" angļu faniem būs par bezzobaino uzbrukumu. Un tas saistāms ne tikai ar Itālijas dominēšanu bumbas kontrolē un ne tikai ar angļu fizisko kondīciju (atcerēsimies, ka Stīvenam Džerardam jau 20 minūtes pirms pamatlaika beigām "piemetās" krampji, ko futbolā ierasts redzēt ne ātrāk par papildlaika otro puslaiku...). Anglijas izlases uzbrukuma potenciāls visvairāk cieta tieši no malējo pussargu atrašanās centrā. "Uz papīra" vienīgās zonas, kurās angļiem būtu jābūt skaitliskajam pārsvaram, bija flangi, kur angļiem nomināli bija divi vīri pret vienu itāli. Taču praksē tā nebija, jo angļi nepietiekami aktīvi izmantoja malējos pussargus, bet visu flangu "aptvēra" malējie aizsargi, ko apliecina statistika. Glens Džonsons un Ešlijs Kouls mača laikā bumbai pieskārās, attiecīgi, 64 un 60 reizes, bet pussargi Milners un Jangs tikai 34 un 50 reizes. Vēl retāk angļiem ar bumbu bija tikai abi centra aizsargi...
Hodžsonam pēc mača netrūkst padomdevēju
Viens no populārākajiem angļu futbola apskatniekiem Maikls Kokss pēc zaudējuma nāca klajā ar padomu, kā Hodžsonam bija jārīkojas spēles laikā. Tas, ka Anglijai kaut kas jāmaina, bija acīm redzams fakts, bet viena no šī Eiropas čempionāta aizraujošākajām spēlēm bija viena no garlaicīgākajām taktiskajā ziņā, jo neviena komanda nemainīja ne shēmu, ne taktiku, ne stratēģiju, un pat spēlētāju maiņas bija tikai svaigu spēku sūtīšanai, nevis spēles stila mainīšanai. Un tas arī ir viens no pārmetumiem Hodžsonam.
Uz papīra Koksa ieteikums šķiet vairāk nekā loģisks. Proti, viņš piedāvāja Anglijai pāriet uz spēli ar trīs centra pussargiem - Milners, Džerards, Pārkers - kuri ir labi aizsardzībā. Viņiem tad tiktu atvēlēta Montolivo, Markizio un De Rosi segšana. Bet kreisās malas pussargs Jangs, Koksa prāt, bija jāpārvieto malējā uzbrucēja pozīcijā. Pirlo segšana tiktu atstāta Rūnijam, kurš pirms diviem gadiem tika uzskatīts par pasaulē labāko uzbrucēju, kurš komandas labā veic milzu apjomu aizsardzībā. Lieki piebilst, ka Kokss par Rūnija taktisko nedisciplēnītbu šajā spēlē bija gan izbrīnīts, gan sašutis. Taču tas viss skaisti un pareizi izskatās tikai uz papīra. Kā un vai tas attaisnotos dzīvē, mēs nezinām un nekad neuzzināsim. Turklāt jāpatur prātā, ka Hodžsons jau nu būtu pēdējais treneris pasaulē, kurš izšķirtos par šādu disbalansu spēlētāju izvietojumā. Viņš pats savas nepārvaramās simpātijas pret 4-4-2 shēmu savulaik skaidroja šādi: "Divi uzbrucēji, divi centra aizsargi, divi spēlētāji katrā no flangiem... Lai arī kur tu skatītos, vienmēr ir divi futbolisti. Un dubults, kā zināms, neplīst!" Arī zinātnieki ir aprēķinājuši, ka izmantojot 4-4-2 shēmu vienas komandas futbolisti "pārklāj" vislielāko laukumu. Bet tas vien vēl negarantē, ka tā ir labākā shēma pasaulē. Te der atcerēties portugāļa Žozē Mourinju savulaik teikto, ka viņa vadītā komanda ar trīs centra pussargiem (vienalga, vai 4-3-3 vai 4-2-3-1) vienmēr vairāk kontrolēs bumbu pret komandu, kas spēlē 4-4-2.
Arī ar Hodžsonam tīkamo shēmu, visticamāk, bija iespējams izcīnīt sev labvēlīgu rezultātu un pat vairāk kontrolēt bumbu. 4-3-1-2 shēmas lielākais trūkums ir nespēja ātri pārslēgties aizsardzībā no flanga uz flangu. Respektīvi, ja angļi kontrolēja bumbu labajā flangā, tas Itālijas centra pussargi bija spiesti nedaudz pārvietoties no savām pozīcijām tuvāk bumbai. Tādos gadījumos angļiem bija ar vienu tālu piespēli jāmaina flangs. Kamēr itāļi aizsardzībā pārkārtotos uz otru flangu, tikmēr angļi tur varēja pagūt ne tikai apstrādāt bumbu sev pa skrējienam, bet arī izdarīt centrējumu. Diemžēl angļi šādu opciju spēlē pret Itāliju izmantoja pārāk reti, vairāk paļaujoties uz tālām horizontālām piespēlēm "otrajā stāvā" Velbekam un Kerolam vai uz īsu saspēli, kuras diriģents bija Džerards. Taču pieredzējušajam Liverpool pussargam Itālijas blīvajā centra zonā bija grūti kaut ko izveidot.
Džo Hārta piespēles Endijam Kerolam Endija Kerola piespēles
