Tā kā Latvijas futbola līdzjutējiem mēdz būt nepamatota tieksme pārspīlēt spēlētāju izvietojuma nozīmi un pievērst nepietiekami lielu uzmanību futbolistu individuālajiem taktiskajiem uzdevumiem, izmantošu Nīderlandes - Vācijas un Dānijas - Portugāles spēles, lai uzskatāmi pārliecinātu par pretējo - svarīgāka ir taktika, ne shēma.
Nīderlande - Vācija. Reizēm jāsper solis atpakaļ, lai spertu divus uz priekšu.
Šie ir holandiešu trenera Bērta van Mārvijka vārdi pēc "oranžo" zaudējuma dāņiem, taču ironiski, ka viņa komanda neguva mācību no tās spēles un mačā ar Vāciju pieļāva praktiski tās pašas kļūdas. Zīmīgi, ka van Mārvijks pamatsastāvu pret Vāciju atstāja nemainīgu - tas bija tāds pats kā pret dāņiem. Vienīgā izmaiņa aizsardzības centrā, kur Rona Vlāra vietā laukumā devās no savainojuma atguvušais Joriss Matijsens, bet uzbrukumā viss palika identiski tāpat. Acīmredzot, van Mārvijks uzskatīja, ka pret dāņiem komanda uzbrukumā spēlēja labi, pievīla tikai realizācija. Aptuveni tā arī bija, bet viena no Nīderlandes problēmām ar Dāniju bija nepietiekama balsta pussargu un malējo aizsargu palīdzība uzbrukumā.
Dīvainā kārtā tie bija vācieši, kas spēra soli atpakaļ, lai vēlāk izdarītu divus uz priekšu. Proti, runa ir par atšķirīgajām pieejām vidējā līnijā. Nīderlandes izlases modelis balstījās uz centrtieci - labajā flangā spēlēja kreilis Arjēns Robens, bet kreisajā flangā labkājis Ibrahims Afelajs (otrā puslaika beigās arī Veslijs Sneiders). Respektīvi, holandiešu spēles modelis bija vienkāršs - ar labu driblu apveltītie malējie pussargi Robens un Afelajs no flangiem ar bumbu devās uz centru. Turpretim Vācijai viss bija gluži pretēji - kreisajā flangā kreilis (Lukašs Podoļskis) un labajā - labkājis (Tomass Millers). Šāda malējo pussargu koncepcija vairāk pielāgota izrāvieniem pa flangu un centrējumiem uz augumā raženo Mario Gomesu. Zemāk redzamajos attēlos varam redzēt, ka vācieši visbiežāk savus uzbrukums veidoja caur flangiem.
Nīderlandes uzbrukumu zonas Vācijas uzbrukumu zonas
Redzams, ka Vācija flangus izmantoja procentuāli vēl vairāk nekā holandieši, bet vai jūs atceraties daudz centrējumu viņu izpildījumā? Vai jūs vispār atceraties, ka tajā spēlē piedalījās Lukašs Podoļskis un Tomass Millers? Salīdzinājumā ar, piemēram, Mesutu Ezilu vai Bastianu Švainštaigeru, viņi laukumā bija nepamanāmi... Turklāt vācieši izdarīja par diviem centrējumiem mazāk nekā holandieši (13-11). Kur tad ir āķis?
Āķis ir uzbrūkošā pussarga Ezila spēlē. Viņš ir spilgts piemērs mūsdienu futbola jaunākajai parādībai, ko latviski varētu saukt par centra spārnu (angliski, central winger) jeb centra pussargu, kurš pārsvarā spēlē flangos. Kamēr vairums Eiropas komandu uzbrukumā balstās uz spēli "no flanga lauzt ceļu uz centru", pamazām aizvien biežāk parādās modelis "no centra iet prom uz malu". To ar Ezila palīdzību izmantoja Vācijas izlase. Un izdarīja lieliski!
Ezila saņemtās piespēles/atdotās piespēles
Redzam, ka saņēma bumbu Ezils biežāk flangos. Aizejot uz flangu, Ezils izdarīja divas labas lietas. Pirmkārt, aizvilināja sev līdzi vienu no diviem Nīderlandes balsta pussargiem (visbiežāk Naidželu de Jongu). Otrkārt, atbrīvoja vietu ieskriešanai centra zonā saviem centra pussargiem Švainštaigeram un Sami Hediram. Tāpēc nav jābrīnās, ka Vācija aktīvi uzbruka pa flangiem, bet abu vārtu rezultatīvas piespēles tika izdarītas no centra zonas. Un abas tās veica Švainštaigers.
Vācijas rezultatīvās piespēles
Atcerēsimies, kā vācieši guva otros vārtus! Ezils aizgāja uz malu, viņam sekoja De Jongs. Otrs holandiešu balsta pussargs Marks van Bommels sedza Sami Hediru, tāpēc Švainštaigers saņēma piespēli no Ezila lepnā vientulībā, un tālākais jau bija viņa un Gomesa meistarības jautājums.
Atšķirībā no pirmās spēles ar Dāniju, Nīderlandes treneris lika vienu no balsta pussargiem (van Bommelu) izmantot vairāk arī uzbrukumos, ko viņš salīdzinoši sekmīgi arī darīja, bet viņam pretī neviens neatbrīvoja vietu kā vāciešiem to izdarīja Ezils. Švainštaigers bija vienlīdz aktīvs kā uzbrukumos, tā aizsardzībā, veicot lielu darba apjomu. Vienkārši Vācijas treneris Joahims Lēvs balsta pussarga pozīcijā spēlējošu futbolistu izmantoja lietderīgāk nekā holandieši savējos.
Bastiana Švainštaigera piespēles
Nīderlandes mēģinājumi lauzt spēles gaitu
Saprotot, ka holandiešu uzbrukumi ir pārāk prognozējami, simetriski un bez organiskas spēlētāju pozīcijas rotēšanas, van Mārvijks sāka mainīt spēlētāju pastāvīgās pozīcijas, jo patstāvīgi viņi to nedarīja. Vispirms van Bommela vietā tika sūtīts van der Vārts (balsta pussarga vietā laukumā sūtīja mazliet uzbrūkošāku pussargu) un uzbrukuma smailē nonāca Bundeslīgas snaiperis Klāss-Jans Huntelārs. Robins van Pērsijs tika pārvietots uz flangu. Vairākkārt viņš mainījās laukuma malām ar Robenu, bet arī tas vēlamo efektu nedeva. Izmisuma solis no van Mārvijka puses bija kreisajā flangā likt spēlēt Sneiderem un van Pērsiju pārvietot pozīcijā zem uzbrucēja, un tieši no šīs pozīcijas viņš arī guva vārtus. Ļoti pat loģiski būtu, ja šāds pamatsastāvs būtu spēlē ar Portugāli, jo van Persijs kā pleimeikers zem uzbrucēja ir labāks par Sneideru ar to, ka biežāk uzņemas pretinieka apspēlēšanu un tālsitienus.
Portugāle bez centra pussargiem
Dānijas izlases sakarā var teikt, ka Kristians Eriksens arī mēdz spēlēt malējā spārna lomu, bet viņiem nav kvalitatīvu "otrā tempa" centra pussargu tāpēc taustāmu labumu tas pagaidām nedod. Visus trīs vārtus čempionātā dāņi gūst pēc darbībā flangā. Tas arī saprotams, ja uzbrukuma smailē ir 193 centimetrus garš uzbrucējs Niklass Bendtners.
Savukārt Portugāle mačā ar Dāniju centra pussargu stadiju uzbrukumu veidošanā vispār centās apiet. Portugāļu centra pussargu trio pirmkārt atbild par tempa mazināšanu aizsardzībā. Viņu otrā funkcija - kalpot kā sieniņa bumbas saspēlē ar pārējiem komandas biedriem. Portugāles uzbrukumu veidošanas plānu lielā mērā atspoguļo centra aizsarga Brunu Alveša piespēļu grafiks: vai nu tuvākajam vai tālu uz priekšu.
Re, kā! Četras komandas, kas spēlē pēc identiskas vai līdzīgas shēmas viena no otras atšķiras visai krasi...