Formāli Hārtlijam līgums ar Latvijas izlasi ir līdz 2022. gadam. Galvenie divi atskaites mietiņi viņam ir nosprausti tālākā nākotnē, proti, 2021. gada pasaules čempionāts Rīgā un nokļūšana 2022. gada olimpiskajās spēlēs Pekinā. Taču tieši dārdzības dēļ ik pa laikam izskan runas, ka sadarbība varētu pārtrūkt arī agrāk. Šis Hārtlijam varētu būt pēdējais pasaules čempionāts pie Latvijas izlases vadības grožiem – arī tāda versija klīst kuluāros.
Pagaidām Bobam nav ko pārmest. 2017. gadā Ķelnē viņa vadītā Latvijas izlase bija viena sekmīga bullīša attālumā no labāko astoņnieka, savukārt pērn Dānijā pēc deviņu gadu pārtraukuma Latvija atkal spēlēja ceturtdaļfinālā. Kā zināms, apetīte rodas ēdot, tāpēc šopavasar starp rindām jau var saklausīt piesaucam pusfinālu. Tā tam arī ir jābūt, taču, manuprāt, būs ļoti labi, ja vēlreiz izdosies iekļūt labāko astoņniekā. Tad tiks atvērta jauna lappuse, jo līdz šim vēl ne reizi Latvijas hokeja izlase divus gadus pēc kārtas ceturtdaļfinālā nav spēlējusi.
Pirms čempionātiem prognozes pārsvarā balstās uz sastāva komplektāciju, par spīti tam, ka Latvijas hokejā itin bieži viss ir bijis ačgārni. Ar labu sastāvu vairākkārt ir dabūts spēcīgs sitiens pa pieri. Uzskatāmākais piemērs ir 1996. gada olimpiskais kvalifikācijas turnīrs Rīgā.
Pirms Bratislavas mani visvairāk interesē, vai Hārtlijs tik tiešām katrā reizē no padotajiem spēj izspiest gandrīz maksimumu. Līdz šim ar Latvijas izlasi viņš to ir varējis un šosezon nedaudz pārsteidzoši līdz Gagarina kausa finālam aizvadīja Omskas Avangard komandu. Jā, pietrūks Daugaviņa, Girgensona, Džeriņa, Karsuma un Miķeļa Rēdliha, bet ar esošajiem trumpjiem tāpat ir pa spēkam aizspēlēties tālāk par grupu turnīru. Likumsakarīgi tas gan diezin vai būs, jo tad aiz Latvijas paliks kāda no rangā augstāk esošajām komandām – Zviedrija, Krievija, Čehija vai Šveice.
Maksimums vienmēr
IMANTS
ne par tēmu