Cik būtiski ir aizsargam, kad mainās partneris? Visu čempionātu spēlēji vienā pārī ar Aleksandru Jerofejevu. Pret Franciju tavs pārinieks būs Māris Jass?
Mēs visi esam profesionāļi. Protams, ja ar kādu ir spēlēts kopā visu sezonu vai pat ilgāk, tad jau ir izveidojusies, kā lai saka, tāda sapratne bez vārdiem. Tomēr kopumā aizsargiem šī sapratne nav tik būtiska kā uzbrucējiem. Dažreiz pat nav slikti, ka pārus pamaina. Es ar to gan nedomāju šo gadījumu. Apstākļi piespiež izdarīt izmaiņu (Aleksandrs Jerofejevs saņēma vienas spēles diskvalifikāciju - aut.).
Savā starpā koordinējat darbību uz laukuma. Piemēram, viens vairāk pieslēgsies uzbrukumam, otrs atkal lielāku akcentu liks, lai pie pirmās izdevības būtu atpakaļ aizsardzībā. Kad spēlēja Sandis Ozoliņš, tad viņa pāriniekam bija jārēķinās ar to, ka Sandis būs jāpiesedz?
Jā, ar Sandi tā bija, bet ar Aleksandru Jerofejevu pārsvarā pieņēmām lēmumus, vadoties pēc spēles situācijas. Tā, protams, ir tāda ierastā prakse, ka viens pārī ir vairāk uzbrūkošā tipa aizsargs, bet otrs vairāk domā par savu vārtu drošību.
Pirmajā spēlē ar Kanādu aizsargi sākumā aktīvi piedalījās pretuzbrukumu veidošanā. Uz jautājumu, vai tāds bija uzdevums, Jerofejevs man atbildēja, ka komandā esot daudz uzbrūkošā tipa aizsargu…
Mums jau tā ir, ka visi grib darīt visas lietas. Tā ir arī sadzīvē. Piemēram, saslimšanas gadījumos bieži vien ejam konsultēties uz aptieku, nevis pie ārsta. Citur pasaulē tā tomēr nav - tur ir striktāk sadalītas lomas. Tāpat ir arī hokeja komandās. Ārvalstu klubos katram ir konkrētāka loma komandā.
Latvijas izlasē aizsargi šajā čempionātā pagaidām vārtus vēl nav guvuši. Treneri ir izteikušies, ka gribētu redzēt arī aizsargu pienesumu priekšējā līnijā. Kāds tam ir iemesls?
Cik tad mums kopumā ir vārtu guvumu? Jā, gandrīz tikai divi spēlētāji met ripas vārtos. Manuprāt, ja būtu lielāka rezultativitāte, tad arī aizsargu pienesums būtu lielāks.
Šogad arī lauvas tiesu spēles laika ir jācīnās aizsardzībā. Tas neatņem daudz spēka?
Nu nezinu, man šķiet, ka arī pagājušajā gadā ļoti daudz spēlējām aizsardzībā. Protams, spēlē ar Austriju, kas bija jau nākamajā dienā, spēki uz beigām sāka izsīkt.
Aizsardzības līnijā ir notikušas diezgan būtiskas izmaiņas. Nav vairs ilggadējo aizsargu Ozoliņa, Laviņa un Reķa, nespēlē Pujacs, Kulda, Bārtulis un Jēkabs Rēdlihs, tomēr tik un tā ielaižam samērā maz ripu…
Es teikšu tā, ka tikai Sandis Ozoliņš nav aizvietojams. Protams, jebkurš no nosauktajiem mums Prāgā noderētu, bet arī tiem, kas spēlē, ir pietiekami liela atbildīgu spēļu pieredze. Tikai Maksimam Širokovam ir pirmais pasaules čempionāts.
Ar Franciju bija smaga spēle Rīgā pirmsolimpiskajā kvalifikācijas turnīrā. Kāpēc pret viņiem ir grūti spēlēt?
Viņiem ir spēcīga un meistarīga komanda. Tā vairs nav tā Francijas izlase, kas bija pirms desmit gadiem. Mums būs jāizmanto spēles laikā radušās vārtu gūšanas iespējas, lai viņus pārspētu.