Rezumējot Latvijas izlases veikumu pasaules čempionātā, 13. vieta ir atbilstošs rezultāts vai tomēr varēja cerēt uz ko vairāk?
Protams, varēja vairāk. Jebkurā no spēlēm, ko zaudējām bullīšos vai papildlaikā, dabūjot divus punktus. Varēja būt pavisam cita spēle arī pret Norvēģiju. Bet, ja skatāmies globāli uz Latvijas hokeja saimniecību, palikšana elites divīzijā viennozīmīgi ir labs rezultāts. Mums nav profesionālas hokeja līgas, mums nav sakārtota jaunatnes un bērnu hokeja sistēma, nav tik daudz profesionālu hokejistu.
Vai nav tā, ka dzīvojam pagātnē, bet tādas valstis kā Dānija un Norvēģija hokeja attīstībā ir jau apsteigušas Latviju?
Domāju, tas jau sen ir noticis. Viņiem ir savas profesionālās līgas, kurās hokejistiem maksā labu naudu. Cik viņiem ir NHL spēlētāju?! Kazahstāna laikam ir vienīgā izlase, kas nav mums priekšā NHL spēlētāju skaita ziņā, bet viņiem arī ir sava līga, uz kurieni daudzi latvieši brauc spēlēt.
Kāpēc mačā ar Norvēģiju sniegums bija tik bāls?
Domāju, sākām spēli solīdi. Pirmoreiz turnīrā pirmie izvirzījāmies vadībā. Ielaidām ātri divus vārtus, un komandai uz mazu brītiņu nolaidās rokas. Būtu realizējuši lielo vairākumu, varētu pacīnīties par punktiem. Skaidrs, ka norvēģiem todien bija valsts dzimšanas diena un viņiem ļoti vajadzēja uzvaru. Tādās spēlēs vinnē tie, kam vairāk vajag.
Pēc spēles ar Norvēģiju Beresņevs atvainojās līdzjutējiem. Daugaviņš teica, ka viņam kauns par to spēli. Tev arī?
Jā. Rezultāti pret Šveici un Norvēģiju kremt visvairāk. Vienmēr, kad zaudē pašās beigās, iezogas galvā doma - kāda jēga bija cīnīties 59 minūtes? Tad jau varējām apmēram kā Dānija pret Krieviju - 1:10.
Kā tu pats vērtē savu sniegumu Maskavā? Tev tas ir veiksmīgākais pasaules čempionāts?
Varētu teikt, pilnvērtīgākais, jo pirmo reizi tā patiešām izjutu, ka treneri uz mums liek cerības. No otras puses - uzskatu, ka mēs paši to nopelnījām. Neviens mums neko nedāvināja. Pārbaudes spēlēs un čempionātā pierādījām, ka varam būt rezultatīvākā maiņa izlasē. Man personiski bija kāpumi un kritumi. Centāmies ne tikai mest golus, bet arī labi spēlēt aizsardzībā. Ja nemaldos, vienādos sastāvos ielaidām tikai trīs golus, kas nav slikts rādītājs visa turnīra gaitā. Jāturpina strādāt!
Daudzuprāt, tev bija jāuzņemas atbildība par pēdējo vārtu zaudējumu pret Šveici. Tas ir pamatoti?
Tas ir hokejs. Nekļūdās tikai tie, kas neiet laukumā. Tur bija vairāku apstākļu sakritība. Skaidrs, ka varēju stiprāk izmest ripu ārā no zonas. Gribēju to izdarīt mierīgāk, lai nav pārmetiena, lai aizsargi pagūst nomainīties. Es varbūt atvedu g-olu, bet vēl kāds atveda citus četrus. Es tādā ziņā esmu ložu necaurlaidīgs, un man pilnībā vienalga, ko citi runā.
Šogad daudz tika runāts, ka izlasē bijis ļoti labs komandas gars. Vai tad kādreiz ir bijis citādi?
Zini, problēma Latvijas hokejā ir tāda, ka daudzi cilvēki brauc uz izlasi, lai parādītu sevi, lai nopelnītu jaunu līgumu. Tad brīžiem mēdz aizmirsties, ka nedrīkst spēlēt egoistiski, ka jāspēlē komandas labā. Ja kāds ir labākā pozīcijā, jāatdod piespēle. Kāds varbūt pārtur ripu. Esam labs kolektīvs, saliedēti, bet ir brīži, kad kāds, šķiet, mēģina to deķi vairāk uz sevi pavilkt.
Vai netraucē tas, ka katru gadu izlasē spēlē būtībā vieni un tie paši spēlētāji?
Nē, tas netraucē. Ir cits aspekts, ko tauta nesaprot. Ja katru gadu brauc vieni un tie paši uz pasaules čempionātu, tas nozīmē, ka ir par mēnesi mazāk atpūtas. Man, piemēram, vispār ir tā, ka klubs Čehijā algu maksā divpadsmit mēnešu. Sanāk, ka komanda šobrīd jau trenējas. Tikko kā beidzas sezona, mēnesis brīvs, un sāc trenēties. Labi, man līgumā ierakstīts, ka varu trenēties mājās, bet, ja tā nebūtu, man jau šobrīd būtu jābūt kluba rīcībā. Cilvēki to nespēj saprast - sezona ir gara, atpūtas maz. Ja kādu laiku nav spēļu, tas nenozīmē, ka vari sēdēt pie jūras kājām gaisā un sauļoties. Dažiem puišiem sezonas gaitā iekrājas nogurums, traumas, un atpūta ir svarīga. Es uzskatu, ka treneris Beresņevs ieņēma pareizo pozīciju un neaicināja hokejistus, kuri nav gatavi spēlēt ar simtprocentīgu atdevi.
Tavas labās rokas Latvijas hokeja līdzjutējiem nav atklājums, bet kāpēc to līdz galam neizdevās izmantot Rīgas Dinamo?
Vienmēr dzīvē visgrūtākais ir mainīt viedokli par sevi. Es Dinamo sistēmā biju septiņus gadus. Bet tas Roberts Bukarts, kurš atnāca uz Rīgas Dinamo pirms septiņiem gadiem, un tas, kurš spēlē tagad, ir pilnībā cits cilvēks. Tajā sistēmā cilvēki to negribēja redzēt. Vai negribēja saskatīt. Es nevarēju kļūt labāks pusgada laikā, ja kāds norāda uz to, ka daudzi spēlētāji, aizejot no Rīgas Dinamo, sāk spēlēt labāk. Tas jau ir akmens viņu dārziņā. Esmu priecīgs par to, kur esmu. Esmu pabeidzis mācības, un Latvija mani šobrīd nesaista - varu braukt iepazīt citas valstis, citas līgas.
Tu jau pieminēji, ka neesi vienīgais, kas, atstājot Rīgas Dinamo, pēkšņi sāk spēlēt labāk.
Tas pats arī izlasē. Piemēram, [Miks] Indrašis Dinamo ir rezultatīvākais latvietis. Izlasē viņam tā loma nebija tik svarīga, un tādās reizēs skaidrs, ka arī rezultativitāte kritīsies. Tas pats man bija Dinamo. Vairākumā gandrīz nespēlēju. Tas pats Džeriņš, Cibuļskis. Izlasē viņiem noticēja, un viņi nospēlēja labi. Bet Dinamo viņiem saraustīta sezona sanāca. Tas viss ir atkarīgs no tā, vai tev uzticas. Nevajag vienmēr vainu meklēt spēlētājos, kuri katru dienu cenšas izdarīt maksimumu. Ja tev neuzticas... nevienam hokejistam nav tik garas nūjas, lai no tribīnēm varētu iemest golu. Treneri atbild par rezultātu, un tā ir viņu izvēle.
Kur tieši ir tā vaina Dinamo?
Rīgā viss balstās uz leģionāriem. Ja viņi nospēlē labi, viņi tiek pie labāka līguma citur. Ja slikti - ar viņiem netiek pagarināti līgumi. Viss. Domāju, Dinamo vajadzētu vairāk domāt par Latvijas hokejistu piesaistīšanu un audzināšanu.
Visu sarunu ar Robertu Bukartu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!