Savā pirmajā cīņā Tokijas smiltīs Pļaviņš/Točs ar rezultātu 2-1 (13:21, 21:19, 15:11) pārspēja Krievijas Olimpiskās komitejas duetu Vjačeslavu Krasiļņikovu un Oļegu Stojanovski, kuri ir pašreizējie pasaules čempioni. Pēc uzvaras bez cīņas pirmajā mačā, Latvijas pludmales volejbolisti ir ļoti labā situācijā, lai no savas apakšgrupas izietu pat kā pirmās vietas ieguvēji.
Apsveicu ar iekļūšanu izslēgšanas turnīrā!
Pļaviņš: Vai jūs to apsolāt? Jā? Lūdzu, nobildējiet šo cilvēku, lai vēlāk varam parādīt, ka viņš mums to solīja. (Ar smaidu.)
Točs: Jūtamies labi, jo mums tā bija pirmā spēle. Bija grūti pierast pie centrālā korta, kur bijām aizvadījuši tikai vienu treniņu un pāris iesildīšanās minūtes. Turklāt šodien bija vējš. Tomēr otrajā setā atnācām atpakaļ un uzvarējām. Darījām to pašu, ko iepriekš, tikai retāk kļūdījāmies. Esmu jau teicis, ka pludmales volejbols ir skaista spēle, kurā var uzvarēt katru, un katram arī zaudēt.
Tomēr pretī bija pasaules čempioni!
Točs: Katrs gads ir atšķirīgs. Līdzjutēji, laika apstākļi, pat ēdiens. Katrā turnīrā apstākļi ir citādāki.
Pļaviņš: Divi gadi, kopš viņi kļuva par pasaules čempioniem, ļoti mainījuši visu pasauli, tostarp arī mūsu sportu. Šobrīd ir pavisam cita situācija, nekad neko nevar zināt.
Točs: Dzīvē nekas nav garantēts. Kā čehu meitenēm, kuras ieradās, bet nevar spēlēt inficēšanās dēļ. Prieks par čehu čaļiem, kuri atgriezās kortā un pat uzvarēja.
Ko darījāt visu šo laiku, kamēr jums nebija spēļu?
Pļaviņš: Visu nedēļu skatījāmies, kā spēlē mūsu 3x3 basketbolisti, turklāt viņi dzīvo mums tieši blakus. Labi, ka viņi svinēja klusiņām un ļāva mums izgulēties pirms šīs spēles. Ja viņi visu nakti ballētos, šodien mums būtu grūti. Pirms spēles viņi mums teica, ka nav nekā neiespējama.
Kas ilgi nāk, tas labi nāk?
Točs: Visa sezona jau tāda arī ir pagājusi - gaidīšanas režīmā.
Pļaviņš: Šis, patiesībā, jau šobrīd ir mūsu sezonas labākais rezultāts.
Točs: Pirmais sets vēja dēļ sanāca saraustīts. Es kārtīgi pamocīju Mārtiņu ar piespēli, kas staigāja nereāli. Krieviem arī nostaigāja, bet Krasiļņikovs ar savu ātrumu to koriģēja. Vējš spēlēja diezgan lielu lomu. Praktiski pirmā diena šeit, kad tā uzpūš.
Kas mainījās otrajā setā?
Točs: Neko nemainījām. Zinājām, ko viņi dara, un zinājām, kas jāizdara. Esam daudz spēlējuši, trenējāmies ar viņiem kopā arī Dubaijā. Parādījās viens bloks, un viņi uzreiz sāka kaut ko domāt. Tas ir kā boksā – ja iedod vienu pa tāfeli, pretinieks uzreiz vairāk tur roku priekšā. Šeit ir tāpat. Mārtiņš pacēla vienu aizsardzību, un viņi sāka kaut ko izdomāt. Es nobloķēju, un viņi sāka mainīt.
Vai tik labi pazīstamām komandām ir iespēja otru ar kaut ko pārsteigt?
Točs: Šajā vējā ir iespējams parādīt kaut ko jaunu. It kā nostājies savā vietā blokā, bet drusku uzpūš, un scenārijs uzreiz mainās. Daudz nestandarta un improvizācijas.
Pļaviņš: Šādos laikapstākļos katram jātiek galā pašam ar sevi. Pirmajā setā mēs netikām galā un krievi spēlēja brīvi, bija pārliecināti, ka mūs vinnēs, jo nedevām viņiem pamatu tā nedomāt. Otrajā setā sakārtojām servju uzņemšanu, līdz ar to parādījās piespēle. Uzreiz atnāca viens bloks un viena aizsardzība. Neko daudz nevajadzēja – spēlējām kā līdzīgs ar līdzīgu.
Vai taisnība, ka čehi lūguši pārcelt spēli, bet jūs nepiekritāt?
Pļaviņš: Kam čehi prasīja? Tev, Edgar, prasīja? Tur jau tā lieta! Mums neviens neprasīja. Tā bija pilnībā turnīra rīkotāju kompetence.
Točs: Mēs jau tā esam izbrīnīti par to, ka viņiem vispār ļāva spēlēt. Tas gan ir ļoti labi, jo viņiem ir spēcīga komanda, un vēl labāk, ka pret mums viņiem spēlēt neļāva.
Ko varat pateikt par nākamajiem pretiniekiem no Meksikas?
Točs: Meksikāņi arī ir labi. Viņi Dohā izcīnīja medaļu!
Pļaviņš: Mums grūtākais būs tas, ka nekad pret viņiem neesam spēlējuši. Zinām, ka viņiem ir labs bloķētājs, kuram ir grūti dabūt pāri bumbu. Pat grūtāk nekā Stojanovskim. Tā bumba neiet pāri, tāpēc nāksies meklēt padusīti vai vēl citu taktiku.
Točs: Meksikāņi ir tā tipa spēlētāji, kuriem, kad neiet, viņi apvemjas, un spēlē labāk. Viņi cīnās līdz galam, viņi ir skrējēji.
Pļaviņš: Spēlē pret krieviem viņiem bija sešas netveramās serves. Mums tikai viena. Tā ir jaudīga komanda blokā un uz serves līnijas.
Kā sadzīvojat ar spēļu režīmu?
Pļaviņš: Ne visai. Es biju gatavs spēlēt jau trešajā dienā, bet sanāk tā, ka spēlējam tikai astotajā. Ja nebūtu basketbols, mēs te jau būtu nonīkuši.
Točs: Ir bišķi par ilgu, lai gan atjaunoties vienmēr gribas. Šeit sanāca tāda muļļāšanās un gaidīšana uz pirmo spēli. Reāli visu dienu dari vienu un to pašu.
Pļaviņš: Tur jau tā lieta, ka trenēties te īsti nevaram. Ja varētu dot iekšā un pēc treniņa just – lūk, bicītis vai kājas nedaudz sāp. Te ir tā – nevar saprast, treniņš bija vai nebija. Nevaram atļauties, ka pēc treniņa kaut kas sāk sāpēt. Nevar sūdzēties, bet līdz pirmajai spēlei sanāca nīkšana.
Kā patīk centrālajā kortā?
Točs: Ir labi. Ja būtu skatītāji, emocijas būtu, kādas nekur citur nevar dabūt. Skumīgi, ka tik grandiozs stadions paliek tukšs.
Pļaviņš: Bet mums līdzjutēji bija, to novērtējam.
Točs: Viss kārtībā ar smiltīm. Karstā laikā nebija tik labi, jo tika laistītas – grūtāk uzlēkt.
Vai zaļā krāsa kopš Londonas spēlēm joprojām modē?
Pļaviņš: Kā izskatās? Esmu ļoti priecīgs, ka zaļā krāsa ir mums. Edgaram bija vienalga, kāda krāsa, tāpēc es varēju izvēlēties. Man šī krāsa noteikti ir emocionāla vēl kopš Londonas. Man taču mājās vēl ir to spēļu zaļais krekliņš, kas man deva emocionālu pacēlumu, dodoties uz Tokiju. Šīs ir mūsu komandas pirmās formas. Ja nebūs zaļās, būsim Latvijas krāsās.