Pašlaik 27 gadus vecais Mauriņš pirms aizvadītās sezonas bija nospraudis mērķi - kvalificēties Phjončhanas olimpiskajām spēlēm, taču tas neizdevās.
"Ļoti labas sezonas gadījumā noteikti būtu palicis sportā kā aktīvs sportists. Diemžēl neizdevās kvalificēties Korejas Ziemas Olimpiskajām spēlēm, jo pats nerādīju to labāko sniegumu un pārējie vīri mūsu komandā šosezon bija krietni labāki - iekšējā konkurence bija liela. Tajā brīdī, kad bija skaidrs, ka šīs spēles ies gar degunu, sapratu, ka man laikam pietiks nodarboties ar kamaniņu sportu. Nejutu vairs sevī dzirksteli, prieku un motivāciju turpināt, jo rezultāti nebija tādi kā vēlētos, un neredzēju garantiju, ka turpinot sportot, rezultāti varētu uzlaboties. Tas nebija dienas lēmums beigt karjeru, bet lēnām nāca visas šīs sezonas garumā," LKSF citē Mauriņa teikto.
Kā atzīst Mauriņš, lielu svītru viņa progresam pārvilka smagais kritiens treniņā, kura rezultātā viņš dabūja piecas skrūves un plāksni papēdī.
"Pēc tā bija ļoti grūti tikt pāri psiholoģiski, pārvarēt bailes doties trasē. Pēc kāda laika likās, ka esmu ticis beidzot tam pāri, bet tad atkal nāca pāris pasmagi kritieni, un atmeta mani atkal atpakaļ - turpat kur biju pēc lauztā papēža. Psiholoģiski bija ļoti grūti, un ja nav pārliecība par saviem spēkiem trasē, kaut kādas iekšējas bailes, tad trasē nav ko darīt un uz augstiem rezultātiem ir naivi cerēt," atklāts ir Mauriņš.
Tagad viņš kļuvis par nacionālās izlases un junioru izlases menedžeri, kā arī palīdz fiziskās sagatavotības trenerim Mihailam Arhipovam.
"Pienākumi ir daudz un dažādi menedžera amatā - nometņu organizēšana tepat Latvijā, izbraukumu plānošana, viesnīcas, ēdināšana, transports un pārējās lietas. Ziemas sezonā, protams, arī pieslēgšos trases treniņos. Es pats tik tikko biju sportista lomā, tāpēc labi zinu, ko un kā sportisti gribētu sagaidīt no organizatoriskajām lietām, lai pēc iespējas mazāk galva jālauž par blakus lietām un var koncentrēties tikai treniņiem, tāpēc cenšos viņiem to visu nodrošināt. Man ar visiem komandā esošajiem sportistiem ir labas attiecības, tāpēc liekas, ka pieņem mani jaunajā amatā labi. Īsti citas iespējas apsvērt nebija vajadzības, jo jau sezonas otrā pusē, kad bija skaidrs, ka netikšu uz spēlēm, nāca piedāvājums no LKSF palikt kamaniņu sportā. Par to, jāsaka liels paldies viņiem, ka tādu iespēju man deva! Kamaniņu sports ir tas, kas man tiešām patīk, un man ir prieks, ka tajā visā varu būt iekšā arī pēc aktīvā sporta beigšanas, un varēšu palīdzēt un būt blakus mūsu sportistiem sasniedzot augstus rezultātus turpmākajās sezonās," stāsta Mauriņš.
Kā galveno vīziju nākamajam olimpiskajam ciklam noteikti viņš min sportistu fiziskās sagatavotības uzlabošanu.
"Pilnīgi piekrītu Mihaila filozofijai, ka kamaniņu braucējiem ir jābūt vispusīgi attīstītiem un fiziski ļoti spēcīgiem, attīstot visas fiziskās īpašības. Ja fiziski mūsu sportisti jutīsies labāki un spēcīgāki kā līdz šim, tad būs arī vieglāk veikt braucienus trasē, vieglāk būs koncentrēties sacensībām. Tagad caur grūtiem treniņiem attīstās ne tikai fiziskās īpašības, bet rūdas arī raksturs, ir jāpārvar sevi, lai sasniegtu augstus mērķus sezonā. Un, kad pienāks Pekinas olimpiskās spēles, gribam, lai visi komandā esošie sportisti, treneru korpuss un apkalpojošais personāls varētu teikt, ka no savas puses esam izdarījuši visu maksimāli, lai sagatavotos četrgades svarīgākajām sacensībā. Pagājušajā sezonā ļoti daudz tika eksperimentēts ar tehniku, tajā visā ir ieguldīts liels darbs un resursi, un tagad noteikti ir lielāka skaidrība, kas mums der un kas nē no tā visa, kādā virzienā jāturpina strādāt, kādas nianses vēl jāpieslīpē, lai sasniegtu augstus rezultātus," skaidro Mauriņš.
Sākoties jaunajam olimpiskajam ciklam, komanda jau šo to pamainījusi, tāpēc Mauriņš tic, ka virziens, kādā uzsākts, darbs, turpmāko sezonu laikā nesīs augļus.
"Tas, ko es redzu pirmajā nometnē, mani tiešām priecē - esam sākuši cītīgi strādāt pie fiziskās sagatavotības. Ir ļoti grūti treniņi, bet visi mauc ar pilnu atdevi un neviens no tās kopbildes ārā nekrīt. Valda laba atmosfēra komandā, veselīgs humors. Es gribētu, lai šī atmosfēra saglabājas arī sezonas laikā. No vienas puses individuāls sporta veids, bet ir svarīgi, lai komanda ir saliedēta, svarīgi apzināties, ka blakus ir komandas biedri, kas atbalsta, un kādā grūtākā brīdī ir blakus un neatsaka padomu vai palīdzību," skaidro Mauriņš.
Viņš novērojis, ka arī citas komandas nedus uz lauriem un pilnā sparā sākušas gatavoties jaunajai sezonai.
"Tehnikas ziņā nevarētu teikt, ka stipri atpaliekam no vadošajām valstīm, bet līdz šim, šur tur viņi ir bijuši pussolīti mums priekšā, un sporta veidā, kur visu izšķir sekundes tūkstošdaļas, tas pussolītis var dārgi maksāt. Bet mēs nestāvam uz vietas, un meklējam labākos variantus kā padarīt mūsu kamanas pēc iespējas ātrākas, lai varam cīnīties ar pilnīgi visām kamaniņu sporta lielvalstīm.
Ja jāsalīdzina Pasaules kausu organizēšana, manuprāt, Pasaules kauss Siguldā vienmēr bijis viens no labāk organizētajām sacensībām sezonā. Tādu izklaides programmu skatītājiem, tādas papildus ekstras sportistiem, ko piedāvājam Siguldā, nenākas redzēt citās trasēs," secina Mauriņš.
Viņš savā jaunajā amatā vēlas izdarīt visu iespējamo, lai sportistiem nekā netrūktu un viņi varētu pilnvērtīgi sagatavoties olimpiskajām spēlēm.
"Pirmais gads pēc karjeras beigšanas man pašam būs liels izaicinājums, jauns amats, jauni pienākumi, un esmu motivācijas pilns tik ar visu galā godam," uzsver nu jau bijušais kamaniņu braucējs.
Mauriņš piedalījās 2014.gada Soču olimpiskajās spēlēs, kur vīriešu vieninieku sacensībās ierindojās 21.vietā.
2007.gadā viņš ieguva bronzu pasaules junioru čempionāta komandu stafetē, bet šosezon Pasaules kausā viņš tikai divas reizes spēja kvalificēties pamatsacensībām.