Sagatavoja: Gatis Kreceris
Pakāpeniski laikam kļūstot siltākam, aizvien vairāk ielas, ietves un veloceliņus aizpilda velosipēdisti. Minot divriteni, ir iespēja uzlabot savu fizisko kondīciju, rūpējoties par veselību, kā arī laikos, kad degvielas cenas pārsniegušas lata robežu, - ietaupīt. Par velo lietām nolēmu aprunāties ar Igo Japiņu, kurš ir visu lielāko riteņbraukšanas sacensību (SEB MTB, Vienības brauciena un TELE 2 maratona) organizators pašmājās. Viņš stāsta par velosipēdistu kultūru, sacensību organizēšanu un dod padomus, kas jāņem vērā, ja domā piedalīties kādā no divriteņu sacīkstēm.
- Tūdaļ pilnā sparā sāksies jaunā velo sezona gan uz ielām, gan sportā. Kā jūs to izjūtat?
- Mēs esam daļa no tā visa. Un tas notiek paralēli, sevišķi to jūtu, organizējot Rīgas velomaratonu. Es organizēju divus lielākos pasākumus velobraucējiem. Viens ir jau minētais Rīgas velomaratons, tagad tas saucas TELE 2 maratons, un otrs ir Vienības brauciens, kuru mēs esam attīstījuši, kā vēlējāmies un plānojām. Tur brauc aptuveni 5000 cilvēku, kas priekš mums ir pietiekami daudz.
Var redzēt, ka uz ielām ir arvien vairāk velosipēdistu, un, pateicoties tam, interese par šiem pasākumiem cilvēkiem augusi. Ir tērētas milzīgas naudas, lai ierīkotu veloceliņus. Tas viss veido kopumu.
- Pēdējos gados siltā laikā cilvēki vairāk izvēlas braukt ar velosipēdu. Īpaši aktuāli tas kļuvis tagad, kad degvielas cena pārsniegusi lata robežu. Esmu novērojis, ka daudz cilvēku, kuri iepriekš īsos posmus veica ar auto, šobrīd priekšroku dod velosipēdam. Tas ir gan ekonomiski izdevīgi, gan veselīgi.
- Protams, ir daudz priekšrocību - var ātrāk pārvietoties. Ja nebūtu izveidoti veloceliņi, tad pārvietošanās būtu krietni grūtāka. Līdz ideālam ir tālu, bet darbs notiek no visām pusēm. Mēs neesam Āzijas pilsēta - esam rietumnieciska pilsēta. Padomju laikā plānošana bija tāda, kāda bija. Veloceliņi toreiz nebija ieplānoti, un tagad ir diezgan grūti mainīt. Tomēr domāju, ka cilvēki cenšas un kaut ko dara. Tas viss tikai attīstās.
- Rīga velosipēdistiem nav īpaši draudzīga. Pēdējos gados gan izveidoti veloceliņi, kas atvieglo kustību kā autovadītājiem, tā velosipēdistiem. Kā jums šķiet - pa Rīgu ir ērti, droši pārvietoties ar divriteni?
- Personīgi man nebūtu problēmu. Taču te jāņem vērā cilvēku attiecības kontekstā starp riteņbraucēju un šoferi. Šeit cilvēki nav tik pieklājīgi kā, piemēram, Rietumu valstīs.
- Liekas gan, ka tendence ir uzlabojusies.
- Ir, jā. Autovadītāji, kuri dzīvo ārpus pilsētas, viņiem ir garāžas un visai ģimenei parasti ir riteņi. Pats braucot ar riteni, zini, ko tas nozīmē. Sāc lēnām adaptēties, kā arī domā par savu veselību. Lai viss sakārtotos, vēl ir garš ceļš ejams, kā tam vajadzētu būt. Bet uzlabojumi ir acīmredzami.
- 29. aprīlī tiks dots starts 11. jūsu organizētajam SEB MTB maratonam. Kā rit gatavošanās visu laiku populārākajam tautas riteņbraukšanas seriālam Latvijā?
- Principā esam tikuši diezgan tālu. Posms ir tradicionāls (Cēsis - Valmiera), un nekādas kardinālas pārmaiņas tur veikt nevar. Šis posms vienmēr bijis visvairāk apmeklētākais. Tā tas bijis vienmēr.
- Tas tādēļ, ka pirmais posms, vai kāds cits skaidrojums?
- Ir dažādi iemesli. Jā, vispār labs jautājums. Domāju, arī tāpēc, ka cilvēkiem ir iespēja no Valmieras uz Cēsīm atbraukt ar vilcienu un pēc tam šo posmu veikt atpakaļ ar riteni. Dalībnieku skaits palielinās arī uz veselības braucēju rēķina. Ir tāda speciāla tūristu trase Cēsis - Valmiera. Uz tā rēķina ir lielākais pieaugums. Vidēji piedalās ap 2000, kas ir tuvu maksimumam. Ņemot vērā, ka latvieši nez kāpēc piedalās īsākajos maratonos, šādā distances garumā cilvēku skaits ir tuvu maksimumam.
- Vai šogad esat ieviesuši kādas jaunas novitātes MTB seriālā?
- Katru gadu ir kaut kas jauns. Piemēram, šogad mums Bruņotie spēki līdzēs ar sakaru nodrošināšanu, kas mums palīdzēs izvērtēt situāciju, ja kādam jāsniedz palīdzība. Otrs ir: desmit gadus mēs cilvēkus pēc sacensībām esam ēdinājuši ar auzu putru, bet šogad mums ir cits koncepts - pēc katrām sacensībām būs sava ēdienkarte. Tas varbūt liekas, ka nav nekas sevišķs, bet brauciens ir izaudzis arī no putras ēšanas. Pēc brauciena ir bijusi pārtikas apspriešana: kā nu garšo!
Distances mums palikušās tās pašas. Ir Rexona sporta klase, Virši A tautas brauciens, Kārums bērnu sacensības, kuras ieguvušas jaunus nosaukumus, bet Mammadaba veselības distance (30 līdz 35 km bez laika kontroles un sacensību elementa) palikusi nemainīga. Ir mums sadarbība ar Scandi auto, kas mums piešķīrusi džipu (rāda uz to, skatoties pa logu), lai vieglāk būtu trases taisīt. Būs arī balvas savādākas.
- MTB seriālā piedalās sportisti arī no Igaunijas. Vai ir vēl pārstāvētas kādas citas tuvākas, tālākas valstis?
- Brauc arī no Lietuvas, Igaunijas, Baltkrievijas, Krievijas. Baltkrievi piedalās gandrīz visos posmos. Savukārt igauņiem pašiem ir diezgan piesātināts kalendārs. Viņiem šāds pasākums ir tikpat populārs kā pie mums. Tāpat viņiem ir daudz šosejas sacensību.
- Kurš no sešiem seriāla posmiem ir fiziski visgrūtākais?
- (Domā.) Varētu teikt, ka tas vairāk atkarīgs no laika apstākļiem. Citam nepatīk kalni, citam smiltis, citam vēl kaut kas. Tā viennozīmīgi nevar pateikt. Smiltene nav viegla.
- Finišā jau pēc sejām var redzēt noguruma pakāpi.
- Tas arī. Piemēram, Sigulda ir raksturīga ar kalniem. Tur ir kādi četri vai pieci kalni gan distancē, gan finišā. Tik garu kalnu kā Siguldā citur nav. Piemēram Cēsis - Valmiera nav tik traka. Līdz ar to tur ietekmē tikai laika apstākļi. Nav kalnains, pirmais posms, pavasaris. Cēsīs ir samērā sarežģīta un interesanta trase. Vietalvā vēl ir reljefs un smilšainas vietas. Visu nosaka - kāds laiks.
- Kāds būtu jūsu ieteikums iesācējam, kurš šogad nolēmis izmēģināt spēkus SEB MTB sacensībās? Kas jāņem vērā, lai pienācīgi sagatavotos, piemēram, Tautas klasei?
- Jāiegādājas ritenis. Jāsameklē kāds draugs vai paziņa, kurš jau iepriekš ir startējis, lai varētu apgaismot situāciju. Bet ja nu galīgi nav un ir nolēmis piedalīties, ir vēlams vismaz trīsreiz nedēļā pabraukāt ar riteni. Nav obligāti pa mežu jābrauc - pietiks, ja pa šoseju. Ja kāds baidās iet uz rezultātu, var piedalīties veselības braucienā. Pēc tam, kad gaiss apostīts, var izvēlēties - patīk tas vai ne.
- Ja cilvēkam no nulles jāiegādājas ekipējums, jāsamaksā dalības maksa, degvielas izdevumi... Ar kādām izmaksām jārēķinās visai sezonai?
- Ar cenām ir dažādi, jo ir dažādi līmeņi. Ekipējums maksā dažādi. Ķivere un ritenis ir obligāti. Cilvēki bieži vien kooperējas - brauc ar vienu transportu. Sliktu riteni nevajadzētu pirkt - skopais maksā divreiz. Ja jau tas paliek par hobiju, tad nauda netiek žēlota.
- Daudz ļaužu piedalās sacensībās nevis sportiskā azarta pēc, bet gan lai jauki, veselīgi pavadītu laiku - pabūtu kopā ar draugiem. Tomēr mēdz būt tā, ka apetīte rodas ēdot. Ar laiku sāc sev izvirzīt augstākus mērķus, līdz sāc nopietni gatavoties un sacensībās izliecies no sirds.
Tā arī ir. Ja cilvēks iepriekš nav piedalījies, tad tu nezini, kādas ir tavas dotības. Kad sāc ar šo lietu nodarboties un jūti, ka veicas un patīk, tad sāc domāt: kāpēc ne?
- Ir taču gadījumi, kad sākotnēji brauc džinsos, bet pēc kāda laiciņa tam pašam cilvēkam ir pilns ekipējums un cita motivācija.
Protams, ir. Tādu gadījumu ir daudz. Viens spilgts piemērs ir Normunds Lasis, kurš ir Eiropas vicečempions šosejas riteņbraukšanā. Tiesa, iepriekš viņš trenējās riteņbraukšanā. Talantīgs puisis. Vienu gadu viņš visos sprintos uzvarēja. Ir daudz tādu, kas braukuši un vēlāk kļuvuši par sponsoriem un komandu atbalstītājiem. Brauc ar komandu trenēties uz Spāniju.
Ivars Prokofjevs Tautas klasē vienu gadu izcīnīja otro vietu, bet vēl pēc gada viņš, braucot kopā ar profiem, bija otrais Sporta klasē.
Nobeigumā Igo iesaka uzdrošināties un pamēģināt piedalīties, lai saprastu kas tas ir!