Pat neiedziļinoties šīs tehnoloģijas būtībā, necenšoties saprast ekonomiskos ieguvumus vai zaudējumus, šo vēsti steidza izsmiet pat cilvēki, kas sevi publiski piesaka par ekspertiem politikas, satiksmes vai moderno tehnoloģiju jomā. Kāpēc? Jo tāda ir attieksmes pamatplūsma - kritizēt visu, ko saka vai dara Rīgā pie varas esošie, ir, kā saka, modīgi. Te būtiski piebilst, ka neaizstāvu ne Ušakovu, ne pārējos viņa sabiedrotos, mani vairāk interesē sabiedrības skatījums uz procesiem kā tāds. Un politiķu, viņu neformālo atbalsta grupu centieni ar to manipulēt.
Bet stāsts par ūdeņradi ar to vien ir tikai pusē. Vakar tika vēstīts, ka Latvijas dzelzceļš kopā ar Čehijas kompāniju CZ loko un Kanādas uzņēmumu Ballard Power Systems parakstījis saprašanās memorandu par kopīgu darbu pie tā, lai Latvijā ražotu ūdeņraža-elektrisko lokomotīvi. Tas jau ir solis tālāk par gatavu transportlīdzekļu vai degvielas stacijas iepirkumu. Ļoti interesē, kā tagad jūtas tie, kas vēl nesen klaji izsmēja pieminētās degvielas lietošanu trolejbusos. Kāpēc tagad viņi klusē? Pielecis, ka tās nav nekādas sapņu tehnoloģijas, vai šoreiz problēma, ka nav neviena (precīzāk - te nav tā viena konkrētā) «ļaunā tēla», kam iedzelt, šo ziņu izsmejot? Un, kas būtu bijis, ja vispirms būtu kļuvis zināms par ieceri ražot lokomotīves Latvijā, tad par trolejbusu iepirkumu, - pēdējais būtu "nepareizs" tāpat, "principa pēc"? Un kāda būtu attieksme pret ziņu, ja memorandu Latvijas dzelzceļa vārdā parakstītu nevis tagadējais, bet iepriekšējais tā vadītājs?... Atbildes paredzamas.
Ko līdzīgu redzam arī valdības partiju strīdā par VID vadību. Ir pieņemtas lomas - "virzītāji" pret "iekšējiem opozicionāriem" -, un katrs spēlē pēc savām notīm. Bet par ko strīds? Par pretendentes spēju uzlabot nodokļu iekasēšanas sistēmu, mazināt ēnu ekonomiku? Nē, tas taču nav jautājums, ar ko pelnīt punktus vēlētāju acīs. Viņa ir pārāk turīga un vienlaikus dāsna, brālis patrāpījies kontrolieru ceļā - lūk, tas jau ir stāsts, par ko izpausties! Šajā gadījumā gan nav iepriekš definētu labo vai ļauno - tie, izmantojot šo gadījumu, tiek polittehnoloģiski būvēti. Piesaucot nekādās mērvienībās nemērāmās "nevainojamās reputācijas" nepieciešamību, Vienotība caur panikas celšanu alkst pozicionēties kā taisnības cīnītāja, visai klaji liekot saprast, ka tie, ar ko paši, kā saka, vienu valdības maizi ēd, nav no tiem godprātīgākajiem. Vai šāda taktika var nest kādas politiskas dividendes augstāku reitingu veidā, būs redzams tuvāk ziemai, kad būs salīdzināmi partiju reputācijas mērījumi vairāku mēnešu posmā (vienmēr der atcerēties, ka partiju reitingu izmaiņas viena mēneša ietvarā nerāda pat daudzmaz noturīgu tendenci, tāpēc vispār nav īsti vērā ņemamas).