Pēdējās nedēļās visbiežāk lietotais teikums Vācijas medijos ir - ar draugiem tā nedara! Tas apraksta sajūtu, ko izjūt vācieši, kad runa ir par amerikāņu datu vākšanas māniju viņu, it kā uzticamo partneru, valstī.
Fakts, ka Kanādas firmas pētījumu par uzturēšanās atļauju programmu, kas ņemts par pamatu Ekonomikas ministrijas (EM) piedāvātajiem grozījumiem Imigrācijas likumā, apmaksājuši pašmāju nekustamā īpašuma biznesa lobisti, radīja virkni jautājumu par to, uz kādas kvalitātes un uzticamības pakāpes dokumentiem balstoties Latvijā tiek pieņemti valstiski svarīgi lēmumi.
Latvijas vājums ir nevis spēcīgi sliktie puiši, bet tas, ka labo puišu ir maz un viņi ir vāji - politiskā šķira ir sekla, un daudzi saprātīgi cilvēki politiku uzskata par bezgaumīgu un bezjēdzīgu cirku, izteicies prestižā žurnāla The Economist starptautiskās nodaļas redaktors Edvards Lukass (Edward Lucas), kurš gadiem ilgi analizē aktualitātes Latvijā.
Kā vienu no nesenās ekonomiskās krīzes ieguvumiem nodokļu politikā Latvijā būtu jāmin dažādās nodokļu maksāšanas iespējas mazajam biznesam, kuras ir pieņemtas pēdējo gadu periodā: tas ir fiksētais nodoklis, patentmaksa un mikrouzņēmumu nodoklis. Fiksētā ienākuma nodokļa režīmu ir jau plānots izslēgt no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, paredzot divu gadu pārejas periodu.
Tikpat līdzeni kā aizvadītā vētra cauri sēdēm un komisijām novadīts valsts budžets. Vienīgi sabiedrisko attiecību speciālisti nogulējuši un nav mudinājuši tādu pozitīvu vidi, kurā tiktu cildināts gan smagais un ārprātīgi atbildīgais darbs budžeta veidošanā, gan unikālie un nekad iepriekš nedzirdētie priekšlikumi naudas tērēšanai, sākot no kosmosa un beidzot ar cenzūru.
Saeimas deputātu vētrainā rosība, iesniedzot priekšlikumus nākamā gada budžeta projektam, izraisa pretrunīgas jūtas. No vienas puses, nekā apsmejama te nav - Latvija ir parlamentāra valsts, un tik svarīgs jautājums kā budžets nedrīkst būt izpildvaras monopols. Tā teikt, «ministriju speciālisti» tā nu ir vienojušies, viņi zina labāk.
Pirmo reizi lasot Egila Levita piedāvāto Satversmes preambulu, radās iespaids, ka tā ir mazliet "panacionāla". Mūsdienu arvien globālākajā pasaulē vārdu salikums "latviešu nācija" skan kaut kā nepiedienīgi. Šķiet, ka kuru katru brīdi ap stūri varētu parādīties kalsns vīrs ar mazām brillītēm uz degungala un ar bīdmēru sākt mērīt pieres. Tāds bija pirmais iespaids. Taču tas mainījās, lasot paša autora komentārus un redzot, kādas mēslu lavīnas sāka velties pāri Levita labi domātajam tekstam.
Diskusija ap un par kvotu ieviešanu termiņuzturēšanās atļauju (TUA) izsniegšanai pret nekustamā īpašumu iegādi ir radījusi valstī jaunas politizētas kaislības, sašķeltību, pārspīlējumus un pat vienpusīgi tendētus melus. Diemžēl diskusiju gaitā kvotu aizstāvjiem nav radušies jauni analītiski argumenti. Drīzāk otrādāk.
Jau labu brīdi ar interesi sekoju līdzi dažādu politiķu izteikumiem un viedoklim par reģionālo attīstību Latvijā, kā arī par jau notikušo un vēl plānotajām novadu reformām. Diskusija ir pareiza un nepieciešama, tomēr man ir lielas pretenzijas pret vispārēju Latvijas iedzīvotāju maldināšanu, dezinformēšanu, kā arī pret manipulēšanu ar sabiedrisko domu, regulāri publicējot liela mēroga nepatiesības.
Televīzijas lietu no sirds nevar izraut, tāpēc nav izslēgta iespēja, ka pēc kāda laika "šajā spēlē atgriezīšos", pirmdien publicētā intervijā laikrakstā Diena atzīst producents, kādreizējais LNT īpašnieks Andrejs Ēķis.
Tāpēc, ka es esmu vienkāršs cilvēks un man tāpat kā daudziem jaunie tramvaji un trolejbusi, un e-taloni liek justies kā Eiropā. 80% rīdzinieku atzīst, ka ir apmierināti ar sabiedrisko transportu Rīgā. Un puse braucienu jau tagad ir _par velti _un otrai pusei to sola drīzā nākotnē – kā Tallinā. Man patīk Rīgas Satiksme (RS), jo zinu, ka visi strādājošie rīdzinieki vidēji ik gadu caur nodokļiem par to samaksā 300 eiro vēl pirms kaut reizi ir iekāpuši trolejbusā. Kopā dotācijā RS gadā sanāk kādi 90 miljoni eiro – vairāk nekā sabiedriskajam transportam visā pārējā Latvijā kopā.
Bieži nākas uzklausīt augstskolu kvalitātes vērtējumu, kas balstīts uz jautājumu - vai augstskolu Latvijā nav par daudz? Neskarot lietas šauras detaļas, saistītas ar koledžām un filiālēm, šķiet, ir pienācis laiks atzīt, ka atbildes nav tāpēc, ka pats jautājums ir aplams. 2014.gada valsts budžeta un nākamā Eiropas Savienības plānošanas perioda kontekstā pareizs jautājums ir - vai Latvijā augstskolas vispār ir vajadzīgas? Balstoties racionālos demogrāfiskos un makroekonomiskos kritērijos, izvērtējot tīri mūsu darba ražīguma, pakalpojumu un eksporta struktūru, jāatzīst, ka saprātīgs vērotājs, ja vien būs gana neatkarīgs un neaizspriedumains, nonāks pie slēdziena - nav.