Par riskiem, ko rada Latvijas ieraušana FDD orķestrētajos krievu opozīcijas karos, par sarkanajiem karodziņiem, kas neizlēca, un par to, kā neitralizēt neērto situāciju ar Hodorkovski
Rīgas konferencē, Agneses Margēvičas saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības
centra direktoru Jāni Sārtu.
Pirms 45 gadiem Jānis Pāvils II kļuva par pirmo Romas pāvestu, kurš ieradies oficiālā vizītē ASV prezidenta rezidencē – Baltajā namā Vašingtonā. Tiesa, vairāki viņa priekšteči jau bija tikušies ar ASV prezidentiem, un viens pat pabijis Savienotajās Valstīs.
Septembra vidū Jūrkalnē Baltijas jūrā atgriezās trīs pelēkie roņi, kas šī gada pavasarī no Latvijas piekrastes nonāca Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza karantīnā. Tai pašā laikā pirmo reizi pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal atļauta roņu letāla atbaidīšana piekrastē. Tātad no vienas puses mēs šos dzīvniekus lolojam un sargājam (2021. gadā tiem izstrādāts pat īpašs aizsardzības plāns), bet vienlaikus ir atļauts tos iznīcināt. Kā tad tā?
Spēlētāja karjeras laikā viņš domāja, ka treneri neko nevar ietekmēt, tāpēc šāda amata perspektīvu pat neapsvēra. Tomēr, kļūstot nobriedušākam, Viktors Morozs sāka novērtēt trenera darbu un pašlaik jau pats atzīts par labāko speciālistu mūsu valstī. Šis rudens un arī gaidāmā ziema Latvijas futbolā būs īpaša, jo RFS komanda piedzīvos debiju UEFA Eiropas līgas pamatturnīrā, uz Rīgu atvedot vairākus futbola grandus, un viens no šo panākumu iemesliem ir tieši vienības galvenā trenera ziedošanās sportam. Kļūt par RFS galveno treneri Viktoram piedāvāja, braucot autobusā, un viņš zina, ka vēlas izmēģināt izaicinājumu arī augstākā līmenī, bet vispirms vēl atlicis ko pierādīt arī šeit pat Latvijā.
Pagājušajā nedēļā Izraēlas varasiestādes ar gandarījumu varēja paziņot: likvidēts Libānas šiītu kaujinieku un politiskā grupējuma Hizbullāh līderis Hasans Nasralla, kuru ebreju valsts īpašie dienesti bija medījuši jau gadu desmitiem ilgi.
Māris Žigats (53) gatavojas grupas Pienvedēja piedzīvojumi 30 gadu jubilejas koncertam 11. oktobrī un veido jaunu albumu par atkarībām, kuru mūsu dzīvē ir krietni vairāk nekā tikai tās, ko visbiežāk šai vārdā sauc.
Pirms gadiem desmit, strādājot futbola žurnālistikā, visvairāk man trūka līdzjutēju tribīnēs, pašmāju klubu profesionalitātes kā arī, īsumā noraksturojot, kaut kādas kustības un dzīvības kājbumbas tusiņā. Tagad tas viss ir un stadionos izbaudu mūsu futbolu. Tomēr cita blakne nav pazudusi – ikdienas gaitās, uz ielas, korporatīvajos pasākumos vārdu salikums "Latvijas futbols" lielākoties skan kā lamas. Vai pelnīti?