Egīls Zirnis
Agri vai vēlu tam bija jānotiek, un šīs vasaras sākumā tas beidzot notika — Latvijā par Valsts prezidentu tika ievēlēts biologs. Šis tautas priekšstāvju lēmums ir skaidrs un lepns vēstījums visai pasaulei, ka Latvija ir ja ne pati zaļākā, tad viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Vienlaikus jāapzinās, ka šāds lēmums mums katram uzliek lielu atbildību par to ainu, kādu pasaule ieraudzīs, ieejot mūsu birzīs un norās. Tā vis nebūs, ka, ievēlējuši zaļu prezidentu, mēs varēsim gulēt aizvējā ar domu, ka Vējonis labāk zinās, kas laukiem un mežiem ir vajadzīgs, un no savas varas augstumiem ātri novērsīs visas pamanītās cūkmenības. Tieši otrādi, biologs Valsts prezidenta amatā ir tas drošais balsts, kas dod ticību un drosmi rīkoties ikvienam, kuram nav vienalga, kas mūsu dabā notiek, jo tagad mums ir prezidents, kas prot uzklausīt ne vien katra cilvēka, bet arī katra putniņa un puķītes sāpi. Ja mēs katrs nerīkosimies, ieraugot, ka kāds savtīgās interesēs vai aiz nezināšanas posta vidi, tad pasaule beigās teiks: latvieši biologu par prezidentu ievēlēja tāpēc, ka Latvijas daba ir tik noplicināta, ka biologiem tur vairs nav ko darīt.
Saite ar mežu
Taču pasaule tā nekad neteiks, jo, kamēr būs latvieši, tikmēr Latvijā būs meži, un, ja te vairs nebūs mežu, tad nebūs arī latviešu. Kas tad ir tā maģiskā sasaiste, kas tik nesaraujami saista latvieti un mežu?
Pirmā atbilde, kas iešaujas prātā — papardes. Statistika un arī mūsu katra paša pieredze tomēr rāda, ka latviešu tauta spēj vairoties ne tikai papardēs un siena zārdos, bet arī Pierīgas purvājos treknajos gados saceltajās mājās un parketa džipos.
Vēl mazāk reāla pamatojuma ir nākamajai atbildei — ka mežs latvietim ir nepieciešams tādēļ, lai būtu, kur ragaviņās aizvest savus vecākus. Lai ko mēs domātu par mūsu sociālās aprūpes sistēmu, vešana uz mežu te iespējama tikai estētiskā nozīmē, proti, daudzi veco ļaužu pansionāti atrodas skaistos meža ielokos. Ja vēl mūžs pagājis, veroties nevis caur lapotni krītošos saulstaros, bet televizorā, tad pansionāta atrašanās vieta nav tik svarīga.
Trešā atbilde: ar mežu ir nesaraujami saistīts latviešu populārākais, proti, masveidīgākais, sporta veids — orientēšanās sports. Tā tas tiešām tagad ir, bet vai kāds var noskaitīt kādu tautasdziesmu, kurā būtu minēts šis sports? Nu, nav dainās nevienas tādas rindas kā «visu mežu izskraidīju, kontrolpunktu neatradu». Tātad orientēšanās sports nav bijis seno latviešu dzīvesveida elements.
Izvērtējot arī citas iespējamās atbildes, nākas secināt to, ko daudzi droši vien jau nojauš: latvieti un mežu visciešāk un visnesaraujamāk saista... sēnes! Lai cik tālu pasaulē latvietis dotos, savas sēņu vietas viņš nekad neaizmirst un, atgriezies dzimtenē, noteikti steidzas turp, kur reiz laimīgs iznāca no meža bez biksēm, jo baraviku bija tik daudz, ka grozs izrādījās par mazu, nācās vilkt bikses nost un bērt tajās.
Sēņu pietiek
Ja nu gadītos tā, ka šis latvietis, atgriezies dzimtenē, savas sēņu vietas vairs neatrastu, līdz ar to būtu zudusi viena no spēcīgākajām saitēm, kas viņa domas tur pie dzimtenes. Tāpēc, ja negribam, lai latvieši aizbrauc uz neatgriešanos, ir jāsaudzē meži un aizbraucējiem ir jādod ziņa, ka Latvijas sēņu meži nekur nav pazuduši un viņus joprojām gaida.
Šādu informēšanas misiju pirms pieciem gadiem uzņēmās Diena kopā ar akciju sabiedrību Latvijas valsts meži, aizsākot fotokonkursu Dienas sēne. Tas tika rīkots ar skaidru virsmērķi — pārliecināt tuvus un tālus lasītājus, ka baumas par Latvijas sēņu mežu izzušanu ir pārspīlētas un ka atbildība par to, vai sēnes katrā konkrētā gadā būs vai nebūs, joprojām jāprasa no Laika veča, kuram pieder lietus daudzuma un gaisa siltuma regulēšanas monopols. 90.gadu beigās aizsāktais un desmit gadus eksistējušais konkurss Dienas zivs radās ar līdzīgu motivāciju — apliecināt, ka tolaik izplatītais priekšstats par to, ka Latvijas ūdeņos vairs nav lielu zivju, neatbilst patiesajam stāvoklim. Dienas zivs savu misiju izpildīja, lai minam kaut vai to, ka Latvijas sama makšķerēšanas rekords konkursa darbības laikā uzauga no 50 kilogramiem līdz pāri 80 kilogramiem. Arī Dienas sēnes pirmie konkursi parādīja, ka sēņu mežos ir papilnam un acīgu sēņotāju arī. Turklāt sēņu arvien vēl ir vairāk nekā sēņotāju, jo, ja būtu otrādi, neviens nefotografētu sēni, pirms nebūtu to nogriezis un ielicis savā grozā, lai cits nenoceļ.
Konkurss no 31.VII līdz 30.X
Šogad konkurss Dienas sēne notiks no 31.jūlija līdz 30.oktobrim. Pirmās baravikas gan šogad parādījās jau maijā, un tie, kas tās ieraudzīja Čiekurkalna tirgū, ilgi domāja, vai tiešām tās ir šāgada baravikas, nevis kaltētas vai no koka izgrebtas, tik nereālas šīs baravikas šķita pavasarī. Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja, pazīstamā mikoloģe jeb sēņu speciāliste Inita Dāniele gan par maija baravikām nebrīnās, paskaidrodama, ka sēņotne jau augsnē ir vienmēr un kalendārā neskatās — ja ir piemēroti apstākļi, tad sēne lien laukā. Kaut kādas bekas maijā parādās vienmēr, lai gan baravikas tik agri tiešām ir liels retums. Droši vien tās izlīda, nespēdamas apvaldīt ziņkārību — gribēja redzēt, kā biologu ievēl par prezidentu.
Konkursā tiks pieņemtas arī šā pavasara sēņu bildes. Inita Dāniele neņemas paredzēt, kāda sēņu raža gaidāma šīs vasaras beigās un rudenī — to noteiks laika apstākļi: «Izskatās, ka tūlīt, tūlīt baravikām jābūt, jo mitrums, siltums un pat augošais mēness ir. Jā, varbūt vasaras sēnēm vajag vēl siltāku laiku, nekā līdz šim bijis.»
Katru gadu augusta beigās vai septembra sākumā Dabas muzejā tiek rīkota tradicionālā sēņu izstāde, kurā katrs var pārliecināties par to, cik lielā mērā sēnes izskats dabā atbilst tam, kāds redzēts sēņu noteicēju zīmējumos un fotogrāfijās. Izstāde plānota arī šogad. «Pa tiem 30 gadiem, kopš strādāju Dabas muzejā, sēņu izstāde nav rīkota tikai divreiz, un vēl vienu reizi tika atcelta, jo uznāca sals, sēnes sasala un nebija, ar ko nomainīt eksponātus,» stāsta Dāniele. Viņa ievērojusi, ka cilvēku sēņošanas paradumi mainās: pēdējos gados parādās vairāk vērotāju, kas sēnes fotografē un priecājas par to skaistumu, nevis lasa tās ēšanai. Dienas sēne par to tikai priecājas. Savukārt mazāk prieka mums ir par citu Dānieles novērojumu — ka jaunā paaudze sēnes un dabu kopumā pazīst sliktāk nekā viņu vecāki.
Arī sēņu pasaulē šis tas mainās. Parādās pa kādai jaunai sugai. Piemēram, Gada sēne 2014 dzīslkāta beka, kas pie mums ieceļojusi no Amerikas, pagājušogad jau tika atrasta diezgan daudz. Ceram, ka šogad Dienas sēnes konkursa dalībnieki pamanīs vēl kādas Latvijā līdz šim neredzētas sēnes!
Dienas sēnes fotokonkursa ietvaros šogad noteiksim:
Labāko gada sēnes foto
Lasītāko sēni
Minibalvas paredzētas kategorijās «lielākā», «dīvainākā» un «krāsainākā» sēne
Konkursa nedēļas balva šogad ir īpašs koka foto rāmītis. Balvu saņem tās fotogrāfijas autors, par kuru attiecīgajā nedēļā visvairāk sabalsots.
Laikraksta Diena un žurnāla Dārza Pasaule gada abonementu saņems tas, kurš būs ieguvis visvairāk balsu 3 mēnešu balsošanas laikā.
Konkursa noslēgumā atraktīvākā attēla īpašniekam tiks piešķirta konkursa organizatoru simpātiju balva — īpaši sēņotāja gumijas zābaki ar konkursa saukli «Latvieša gēni liek meklēt sēni»!
Selfiju papildspēles šogad nav, koncentrējieties uz sēnēm.
Par saviem sēņošanas paradumiem informē arī sociālajā vidē!
Ievieto foto (vislabāk kopā ar nelielu informāciju) sociālajos tīklos Twitter vai Instagram, lietojot tēmturus #dienassene un #mammadaba.