Ir pasaulē galvaspilsēta, kuras centrā, tieši blakus Rātsnamam, iespējams mierīgi vērot putnus, skaitot, cik dažādus putnu sabiedrības pārstāvjus izdosies ieraudzīt plunčājamies ezera viļņos un lidojam zemu pāri tumšzilajam ūdens spogulim. Ir kāda galvaspilsēta, kuru veido melnbalti kontrasti – balti, sniegoti kalni, kas vīd pa viesnīcas logu, balts, augsts dievnama tornis, baltas mājas un turpat līdzās melni vulkāniskās lavas lauki, melna, mirdzoša koncertzāle Harpa (tulkojumā no islandiešu valodas – arfa), melnas okeāna ūdens vērpetes vējainos vakaros un vēl, protams, melna kafija baltā krūzītē kādā no daudzajām kafejnīcām. Šī galvaspilsēta ir Reikjavīka – vistālāk uz ziemeļiem esošā galvaspilsēta pasaulē, Atlantijas okeāna ieskautās Islandes politiskās, ekonomiskās un kultūras dzīves centrs.
Lai gan ceļotājus, kas nolemj doties uz Islandi, parasti uz šo ziemeļzemi vilina geizeri, ūdenskritumi un ledāji, nevis valsts metropole Reikjavīka, tomēr šai pilsētai ir savs šarms. Taču šis šarms atklājas nesteidzīgajiem baudītājiem, pilsētas noskaņu pacietīgajiem tvērējiem, rāmajiem skaistuma meklētājiem, nevis steidzīgajiem «ka tik ātrāk» skrējējiem. Reikjavīkas vecpilsēta ir tik maza, ka tajā ātri var sajusties kā labi pazīstamā vietā. Ielu ornamenti ir tik viegli apgūstami, ka apmaldīties ir gandrīz neiespējami. Vecpilsētas raksturu veido daudzviet skanošo Bjorkas dziedāto dziesmu ziemeļnieciski smeldzīgās melodijas, okeāna smarža un prasmīgi kārtībā uzturētas ēkas. Cilvēki te ir neuzbāzīgi un laipni – kā jau parasti Ziemeļvalstīs. Turklāt Reikjavīkas iedzīvotājiem piemīt spēcīga pašapziņa, sīkstums, kas palīdzējis pārdzīvot visdažādākā rakstura vētras – sākot no dabas stihijām un beidzot ar ekonomiskajām krīzēm –, un iekšējs miers, jo citādi jau nebūtu iespējams dzīvot netālu no ainaviskajiem, bet viltīgajiem vulkāniem.
Viens no kolorītākajiem Reikjavīkas rajoniem ir tieši līdzās vecpilsētai, pie ostas, kurā rindojas gan senlaicīgi, gan moderni kuģi un kuģīši. Te var sākties piedzīvojums Islandes gaumē – brauciens Atlantijas okeānā vērot vaļus. Var gadīties, ka ieguvums būs fotogrāfijā iemūžināts valis, bet, pat ja vaļu fotomedības nedos rezultātu, tad pašūpoties okeāna viļņos tāpat ir vērts – lai izjustu, ko nozīmē būt ziemeļos. Līdzās kuģiem ostas rajonā atrodami arī krogi un krodziņi. Atceros kādu krodziņu ar zvejas tīkliem un vēsturiskām fotogrāfijām pie sienām, daudziem zivju ēdieniem piedāvājumā un atmosfēru, kurā savijās etnogrāfiska brīvdabas muzeja un ekskluzīvas paēšanas vietas noskaņa, bet restorāna sirmais īpašnieks, kurš atgādināja daudzās vētrās rūdītu zvejnieku, liekot kopā vārdus angļu un islandiešu valodā, viesiem stāstīja par fotogrāfijās redzamajiem kuģiem.
Vēl viens uzmanības vērts Islandes galvaspilsētas rajons ir koncertzāles Harpa tuvumā esošā pastaigu promenāde. Te atrodas ainavisks piemineklis – sudrabaini mirdzoša laiva –, simbols gan ceļošanai, gan Islandes vēsturei, kurā gadsimtiem ilgi laivām un ūdensceļiem bijusi ļoti nozīmīga loma.
Nevar teikt, ka kristīgajai reliģijai būtu svarīga vieta sāgu un laivu zemes Islandes galvaspilsētas dzīvē. Galu galā Islande ir valsts, kuras mītisko aspektu atklāj troļļi, kas uz viesiem lūkojas gan no pieminekļiem, gan no suvenīriem, savukārt pragmatisko aspektu pauž islandiešu XX gadsimta literatūras klasiķa, Nobela prēmijas ieguvēja Haldora Laksnesa vārdi, ka Islandē nav cita Dieva, izņemot zivis. Tomēr Reikjavīkā XX gadsimtā uzbūvētā Halgrīma baznīca ir fascinējoša. Tās tornis tiecas pret debesīm gluži kā sniega klāta kalna virsotne, bet arhitektūrā un interjerā ietverti ūdenskritumu, ledāju un klinšu motīvi. Ir vērts ar liftu uzbraukt baznīcas vairāk nekā 70 metru augstajā tornī, jo no tā paveras brīnišķīga Reikjavīkas panorāma. Savukārt pie baznīcas redzams piemineklis Leifuram Eiriksonam, kurš tiek uzskatīts par pirmo eiropieti, kam izdevies sasniegt Ameriku. Šis piemineklis ir simbolisks atgādinājums par to, ka, dodoties iepazīt jaunas zemes, mēs paveram plašāku paši savu pasauli.
Ceļošanas stāsti un praktiski padomi - www.diena.lv/dienacelo.