Dziesmas ideja ir par divām iekšējām balsīm, kas katram no mums piemīt. Pirmā balss motivē attīstīties, pilnveidoties un mīlēt sevi, bet otra saka vissliktākās lietas, kuras varam vai reizēm pat nevaram iedomāties. Tieši tāpat, kā šī balss spēj iedrošināt iet un darīt, priecāties, uzdrīkstēties, ļauties, tā mēdz likt slēpties, baidīties, neticēt sev un vienkārši alkt pēc vientulības. “Katrs cilvēks dzird atšķirīgas sliktas lietas, kas rezultātā veido sajūtu, ka esi nepilnīgs un nevarīgs. Es to iedomājos kā tēlu, kurš ļauni smaida redzot, ka esmu uzķēries uz tā sabotāžas taktikas, izmantojot indīgus vārdus. Nav pasaulē tāda cilvēka, kurš varētu teikt sliktākas lietas par tām, ko mūsu prātos spēj izteikt šī negatīvā balss. Es cenšos dzīvot ar apziņu, ka, dzirdot šo balsi, kas rada nedrošību, mēģinu to ātri apklusināt, un izsaku pateicību tai par “viedokli”, taču pievienoju “atšujies” vēstījumu. Abas šīs balsis – gan iedvesmojošā, gan nonievājošā, veido mūsu būtību, un es uzskatu, ka katram cilvēkam tādas ir, citiem varbūt ir vēl vairāk iekšējās balsis, bet tas jau ir cits stāsts un koncepts,” saka Oskis.
“Lai gan ar Aivo mēs sadziedamies jau no pusaudžu vecuma, līdz šim nekad īsts duets mums nav bijis, tāpēc apzināti strādājām pie tā, ka vēlamies ko tādu nodot plašākai sabiedrībai. Mana māsa Žanna Berezina sarakstīja dziesmas muzikālo pavadījumu, bet vārdiem pieaicinājām Gati Mūrnieku. Arī man pašai ļoti tuvs ir dziesmas vēstījums, jo zinu, kā šīs klusās iekšējās balsis spēj ietekmēt gan pozitīvā, gan arī negatīvā veidā. Šī klusā balss reizēm liek paiet malā, apstāties, nedarīt neko, taču ir jāsaprot, ka mums katram sava dzīve ir interesanta – reizēm jautra, aizraujoša, citreiz skumja vai skarba, taču, neraugoties uz to, ir jādzīvo no sirds. Ir jāiemācās apslāpēt šīs balss negatīvā puse, bet paklausīt un ieklausīties pozitīvajā, kas mums čukst, lai darām to, ko mīlam, priecājamies un līksmojam par katru šīs dzīves momentu. Tā patiesībā ir māksla, ko apgūstam visa mūža garumā,” stāsta Berezina.