Kas tie tādi "mēs"? Mēs – tie, piemēram, ir daži Latvijas šaurajā nacionālās kinoindustrijas lauciņā rosīgi jauncensoņi, kas "savas filmas" dēļ nečīkst pa visu pagostu: "Ai, ai, ai, naudas nau, naudas ņauuu," bet ir gatavi bez kompromisiem nostāties kinobarikāžu nabadzīgākajā, tā dēvētajā "bezbudžeta" pusē, lai tikai viņu radošās ieceres neizkūpētu valsts kultūrnaudas joprojām pārlieku tievajā (kārnajā) skurstenī.
Un, rau, divu šādā – beznaudas filmrežijas – entuziasmā rūdītu puišu svaigākie lieldarbi, divas jaunas pilnmetrāžas spēlfilmas, pat pirms nokļūšanas "maigai saplosīšanai" mikroskopiskajā lokālajā kinotirgū paspējuši izraisīt interesi tajā milzu kinoģeopolitiskajā ārtelpā aiz mūsu zemes robežām, ko sauc par pasauli. Ja nav nacionālajai kinokazai piena – lai nav…
Tā dokumentālā ekstrēmista, skandalozo, incestuālu motīvu caurstrāvoto Ģimenes lietu autora Andra Gaujas nule pabeigtā skolas drāma Izlaiduma gads (The Lesson) pasaules pirmizrādi piedzīvos 27. augustā Monreālas Starptautiskā kinofestivāla konkursa programmā, bet par tiesībām uz Izlaiduma gada Eiropas premjeru uz reizi paradījušās divas šerpas "konkurentes" – Anapas Kinošoks un Oslo notiekošais starptautiskais kinofestivāls. Kamēr Latvijā uz tikšanos ar pikanto skolas dzīvi visiem patriotiskajiem kinoalcējiem maķenīt jāpaciešas – tā notiks tikai rudenī 9. oktobrī.
Savukārt poētiskā kinobrutālisma stilizētāja un sociāli tik tracinošās starpnacionālās traģikomēdijas Cilvēki tur radītāja Aika Karapetjana jaunais un dikti dīvainais žanra eksperiments – pirmā īstā latviešu "šausmu filma" M.O.Ž. – pasaules pirmizrādi jau piedzīvojis. Līdzīgi Gaujas Izlaiduma gadam, arī M.O.Ž. startēja Kanādā Monreālas Starptautiskajā fantāzijas filmu saietā Fantasia 27. jūlijā. Par Latvijas pirmizrādi nākas zīlēt – kaut kad rudenī, varbūt pat ziemā, kad tumsa spokojas un cilvēkiem baiss prāts un ļauni nodomi – taisni kā tajā Karapetjana šausmenē par sociālās spriedzes un vārdā nenosauktu bērnības traumu sačakarēta cilvēka atriebību tiem, kas viņam šķietas nodarījuši gauži.
Līdzīgs stāsts ir arī Jura Kursieša debijas spēlfilmai Modris – arī tā pirmo, pasaules kinogaismu (tumsu?) piedzīvos Kanādā – Toronto Starptautiskajā filmu festivālā, šī Ziemeļamerikā nozīmīgākā kinonotikuma oficiālajā izlases programmā. Septembrī Eiropā pirmo Modra kinoseansu sagaidīs kinoskatītāji un vērtētāji Spānijā – senām tradīcijām bagātajā 62. Sansebastjanas starptautiskajā kinofestā. Latvijā – atkal… kaut kad, pēc tam – oktobra izskaņā.
Varētu turpināt – jaunu nacionālo filmu liktenis Latvijā nudien nav labvēlīgs. Atcerēsimies kaut neseno Signes Baumanes dzēlīgi asprātīgās un sūrās animācijas filmas Akmeņi manās kabatās stāstu. Vispirms ievērojami panākumi ārzemēs – Čehijas Karlovi Varos, vēlāk Polijā, kas "atmodināja" interesi par marginālo art house žanra meistarstiķi pat filmas producētājvalstī ASV –, bet tikai mēnešus divus vēlāk – pirmizrāžu seansi šai spocīgajai filmai par jestru, tomēr depresiju "uz vietām" – Rīgā.
Taisnības labad gan jābilst, ka valsts finansiālais atbalsts šīm četrām "ražošanas vienībām" bijis dažāds, bet vienalga paknaps. M.O.Ž. un Izlaiduma gadam – tīri simbolisks, Modrim un Akmeņiem kabatās druscītiņ jūtamāks, kaut tik un tā – nepietiekams, lai Latvija varētu pretendēt uz šo filmu pilnām īpašumtiesībām. Tagad Latvija ir kā tāds kāzu ģenerālis – ja filmai pasaulē klājas labi, valstij tiek vismaz gods atrasties ailītes "kopražotāji" apakšgalā.
Tāpēc kā cirvis gaisā karājas jautājums, kas skar visas četras šeit pieminētās Latvijas režisoru filmas, – cik ilgi turpināsies šī muļķīgā naudas – slavas spēlīte starp valsti un filmas autoriem, ko tik precīzi žurnālā Ir apraksta Signe Baumane: "Kad pirms daudziem gadiem Kinocentrā pieteicu filmu Dzemdības, manu ideju (vienkārši) izsmēja. Kad šī filma pabija Berlīnes kinofestivālā un ne tikai, (tie paši) Kinocentra darbinieki lūdza, vai nevarot Dzemdībām pielikt Latvijas vārdu." Bet Dzemdības tapa Amerikā par itāļu producenta naudu.