Ceļojums pa Ziemeļlietuvas muižām un dievnamiem sākas ar nesen restaurēto Pakrojas sinagogu, kas celta 1801. gadā un ir vecākā izdzīvojusī koka sinagoga Lietuvā. Pēc Otrā pasaules kara šeit ir bijusi sporta zāle un kinoteātris, līdz galu galā tā tika pamesta un nolaista, bet tagad ir atguvusi savu iepriekšējo izskatu. Pēc melnbaltajām fotogrāfijām ir atjaunoti XIX gadsimtā tapušie griestu zīmējumi.
Tajos ir attēloti dzīvnieki, putni, koki, augi un pat vilciens, kura mašīnists ir vienīgais cilvēks visā attēlu galerijā. "Runā, ka priecīgi noskaņotajiem dzīvniekiem mākslinieks ir uzzīmējis pats savu sejas izteiksmi," atklāj vietējais iedzīvotājs Mindaugs Veļulis, kurš vērš uzmanību uz lauvu, kas atplaukusi daudzzobainā smaidā. Savukārt īstās krāsas restauratori ir atraduši pēc dēļu fragmentiem, ar ko bijušas aizlāpītas laikagriežos gūtās sinagogas brūces.
Tālāk mēs braucam uz klasicisma stilā celto Pakrojas muižu un parku, kas ir lielākais līdz mūsdienām saglabājies muižas komplekss Lietuvā. "Skatījos, skatījos, visas acis izskatīju," mūs sagaida baronese, kuras tērpā ir atdzimusi vēsture. Viņa izvadā pa grezno divstāvu muižkunga māju un pacienā ar vietējo dzērienu, kas sit pa mēli ar patīkamu rūgtumiņu, – novērtē kolēģi. Pēc tam var droši doties vakara pastaigā un ielūkoties nīlzirga rīklē vai sajusties kā Īkstītei pie milzu puķēm.
Patlaban šeit norisinās gaismas festivāls Lielās Ķīnas laternas. Visuma zīmes, kas turpināsies līdz 5. janvārim katru piektdienu, sestdienu, svētdienu un svētku dienās. Šoreiz pakrojieši ir atteikušies no ledus skulptūru veidošanas nepietiekami zemās gaisa temperatūras dēļ – muiža un parks taču atrodas deviņdesmit piecus kilometrus uz dienvidiem no Jelgavas.
Drupas un solījumi
Šajā ceļojumā atklājas Ziemeļlietuvas muižu dažādie likteņi, kuros netrūkst dramatisku brīžu un kuru līkloči ne vienmēr aizveduši līdz laimīgām beigām. Mēs pabraucam garām Onušku muižai, kuru Viļņas Mākslas akadēmijas studenti un pasniedzēji dēvējot par skaistākajām muižas drupām Lietuvā. "Jau no bērnības es atceros šo ligzdu, kas atrodas pašā augšā. Kad visapkārt sazaļo un tajā sēž stārķis, šķiet, ka tūlīt viss atdzims, bet tā tikai šķiet," nopūšas mūsu gids Petrs Blaževičs, iepazīstinot ar Rokišķu rajona ievērojamākajiem objektiem.
Spilgts kontrasts ir Ilzenbergas muiža un parks. Tas ir vienīgais pilnībā restaurētais muižas komplekss Lietuvā, kurā ir atjaunotas ne tikai ēkas un apkārtējā vide, bet arī saimniecība. Muižas pirmsākumi ir meklējami piecsimt gadu senā pagātnē, kad saulainā rudens dienā ar karieti no Rīgas šeit ieradies Livonijas ordeņa vasalis Bernts Kersenbroks un nodomājis, ka labāku vietu neatrast. Laika gaitā šī vieta ir mainījusi savus īpašniekus vairākkārtīgi.
Līdz Otrajam pasaules karam muižas īpašnieks bija Eugenijs Dimša no Zdonišķiem, kurš bija precējies ar rumānieti Līviju Majoresku. Viņas tēvs bija slavens rumāņu literatūras kritiķis un ietekmīgs politiķis. "Viņa pati dziedāja un spēlēja klavieres, tāpēc šo vietu iemīlēja tuvējās apkārtnes muižnieki, kas brauca viņu klausīties," stāsta gids un piebilst, ka tagad Ilzenbergas muižā un parkā tiek organizēti dažādi koncerti. Plānots, ka nākamajā gadā te uzstāsies Lietuvas un Latvijas operdziedātāji. Padomju laikos muižas komplekss atradās kolhoza Aušra un uzņēmuma Ekranas sastāvā, bet pēc tam palicis bez īpašnieka.
2003. gadā to iegādājies turīgs lietuviešu uzņēmējs un sācis atjaunošanas darbus. Šajā teritorijā tiek audzēta labība, dārzeņi, augļi, mājlopi un mājputni. Te mitinās retas vaboles un sikspārņi, kas apēd visus odus, kuru te būtu ne mazums. Ilzenbergas muiža un parks atrodas pie ezera, un uz Mīlestības salu ezerā var nokļūt pa tiltiņu, kas atgādina lidojošu putnu. Šī vieta atrodas tieši uz Lietuvas un Latvijas robežas, un šeit zem vecā ozola zariem izteiktie mīlestības solījumi ilgstot visu mūžu – apgalvo gids.
Sieri un lāči
Tālāk mūsu ceļš aizvijas līdz Rokišķiem, kur viens no lepnumiem ir Rokišķu Svētā Mateja baznīca. Tas ir viens no skaistākajiem neogotikas stila paraugiem Lietuvā, kura tapšanā ir iesaistījušies vairāki ievērojami Eiropas meistari. Tieši pretim dievnamam ir redzama Rokišķu muiža un parks, un šos objektus vienu no otra šķir tieši viena verste jeb 1066,8 metri. Deviņpadsmit ēku ansambļa būvniecība ir sākusies XVIII gadsimta beigās pēc grāfa Ignata Tīzenhauzena pasūtījuma. Līdz mūsdienām šeit ir saglabājies daudz kas autentisks, jo prombraucot muižnieki nodevuši daudzas lietas saviem kalpiem, kuri vēlāk tās atvēlējuši vietējam muzejam. Starp priekšmetiem ir apģērbu kolekcija, kas atklāj sievietes tēla transformāciju pretim brīvībai izjādes kostīmā ar kokvilnas biksēm.
Šeit tiek piedāvāta izglītojoša programma par sieru, kuru vada Laima Klasinskiene. Viņa stāsta par siera ražošanas tradīcijām, kas aizsākušās tieši Rokišķu muižā 1925. gadā un pēc dažādu notikumu virknes rezultējušās slavenajā Rokišķu siera ražotnē, kuras produkcija tiek eksportēta vairāk nekā uz trīsdesmit valstīm. Tajā tiek gatavots aptuveni piecpadsmit dažāda veida sieru, no kuriem vairākus var nogaršot arī šajā programmā. Te nobaudāms arī cietais siers ar skanīgo nosaukumu Grand, kuram ir raksturīga izsmalcināta un pikanta garša.
Nākamā pieturas vieta ir Salas muiža un parks, kas atrodas uz Dviraģa ezera salas. Skatoties no augšas, var ieraudzīt, ka salai ir tāda pati forma kā Lietuvai. Salu var apiet apmēram vienas vai pusotras stundas laikā un izbaudīt parku ar senajiem kokiem. Sākotnēji šī sala bijusi Radvilu ģimenes īpašumā, kuru apsargājuši lāči – vēsta leģenda. Vēlāk sala nonākusi Ignota Morikoni pārvaldībā un ieguvusi šodien redzamās aprises. Viņš ir bijis taupīgs gan attiecībā uz sevi, gan saviem tuviniekiem. "Savai sievai Helēnai viņš ir ļāvis braukt uz Viļņu iepirkties tikai vienu reizi gadā un pats valkājis drēbes, līdz tās izdilušas," uzsver Audrone Baltuškaite. Taču Ignots Morikoni ir bijis ļoti devīgs pret zemniekiem un baznīcu.
Ordeņi un ķirši
Ceļojuma noslēgumā mēs viesojamies Jakišķu muižā, kura celta 1898. gadā Koškuļu ģimenei. Tagad tajā saimnieko Meile Zaleckiene ar vīru Jordanu. "Es nemāku stāstīt interesanti," pabrīdina saimniece. Tieši ar tādiem vārdiem sākas paši interesantākie stāsti. Septiņus gadus abi ir ražojuši pelmeņus, līdz Lietuva ir iestājusies Eiropas Savienībā un viņi nav gribējuši ieguldīt iekrāto naudu jauno normu ievērošanas pasākumos, bet izvēlējušies to izlietot citādi un nopirkuši muižu. Par atlikušo naudu saimnieki ir uzlikuši dakstiņu jumtu, ievilkuši ūdensvadu un salabojuši rozetes.
"Kad beidzās nauda, parādījās labi cilvēki," stāsta Meile. Tā viņi ir tikuši pie pirmajām mēbelēm. Sākumā muižā ir norisinājušies mākslinieku plenēri, par kuriem liecina pie raupjajām sienām piekārtie mākslas darbi. 2010. gadā te ir notikušas pirmās kāzas, kas tagad ir kļuvušas par pastāvīgu ienākumu avotu. Cik nopelnām, tik ieguldām! – uzsver saimniece, kura kopā ar vīru šajā muižā ir ieguldījusi arī ne mazums fiziskā spēka. "Paskatieties uz grīdu, Jordans rāpoja uz ceļiem un tīrīja nost padomju laika krāsu. Tas bija ļoti grūti. Par to viņam pienākas ordenis!" uzskata Meile. Pēcnāves! – piebilst vīrs. Viņu abu sirsnība un vieglums ir viens no šīs muižas spēcīgākajiem magnētiem. Ceļojuma pēdējā apstāšanās vieta ir Žagares muiža un parks, kas ir viens no ievērojamākajiem vēsturiskajiem parkiem Lietuvā. Tajā aug vairāk nekā simt veidu koki un krūmi. Muižas centrālajā ēkā var iegrimt daudzpusīgā ekspozīciju tīklā un vēlreiz atgriezties šajā pusē jau vasarā, jo Žagare ir pazīstama ar savu ķiršu festivālu, kas norisinās jūlija trešajā nedēļas nogalē. Īsinot dienas, var apēst kādu kārumu pēc Žagares iedzīvotāju vecmāmiņu receptes – ķiršu ievārījumu ar rupjmaizi. Gero apetito!