Tie, kas dzimuši un auguši PSRS, droši vien vēl atceras krievu multfilmu par aktiera Genadija Hazanova balsī runājošo un dziedošo runci Leopoldu un divām allaž visādas cūcības pastrādāt gatavām pelēm. Vai tur vienkārši novilkt virvi, lai paklūp, vai svētkus sačakarēt – peļu izdarībām parasti pat nevarēja rast racionālu izskaidrojumu – tās rīkojās pēc receptes "jo sliktāk, jo labāk". Tomēr atšķirībā no sava amerikāņu kolēģa kaķa Toma, kurš peles Džerija riebeklības centās atdarīt ar dzelzs dūri, Leopolds dzīvoja tādā kā pusnemaņā vai transa stāvoklī, mirkšķināja acis un daudzināja: "Bērni, dzīvosim draudzīgi!" Ne nu dzīvoja, ne nu kā, jo peles jau nākamajā sērijā turpināja tādā pašā garā.
Leopoldu atminējos, Latvijas Radio ik dienas dzirdēdams sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa priekšvēlēšanu reklāmas. Dažas no tām noslēdzas ar "piedziedājumu", ka visi citi politiķi to vien dara kā "atkal melo" un "mēs piespiedīsim viņus...". Piemēram, rūpēties arī par trūcīgajiem. Pēc Saskaņas domām, melo un nerūpējas ne jau tikai pie varas esošie Latvijā, bet arī politiķi no pārējām Eiropas Savienības valstīm, kas atbalstījušas pret Krievijas politiku vērstās sankcijas. Izrādās, vienīgi ciešām līgumsaistībām ar Kremļa oficiālo varas partiju saistītajiem Saskaņas ģeopolitiķiem ir skaidrs, kādai būtu jābūt attieksmei pret Krievijas izdarībām un neizdarībām abās Ukrainas robežas pusēs. Tas nekas, ka pa galdu jau danco vairs ne peles, bet drīzāk ar dažāda smaguma un sarežģītības pakāpes Krievijas ieročiem apkārušies traki mērkaķi, – dzīvosim ar viņiem draudzīgi kā runcis Leopolds. Kā nekā no tā tak esot atkarīga cik nu tur to darbvietu eksistence, imports, eksports un daudz kas cits. Un tas nekas, ka partija uz vēlēšanām pošas, bruņojusies ar neuzticību savai valstij un lojalitāti pret citā valstī valdošu režīmu. Skaidrs taču, ka brīdī, kad pie attiecību noskaidrošanas ķērušies pasaules "spēka centri" (tā radioraidījumā Krustpunkti tos nodēvēja Monpeljē Universitātē Francijā studējusī Eiropas Parlamentā no Latvijas ievēlētā, bet Putina Krievijai simpatizējošā deputāte Tatjana Ždanoka), tādām "sīkām vienībām" kā Latvija vai Ukraina jau vispār vairs nevar būt nozīmes.
Nebūs brīnums, ja runča Leopolda aicinājums līdz vēlēšanām būs iekritis ne viena vien it kā sevi par valsts patriotu, rietumeiropieti, demokrātijas aizstāvi, humānistu un vēl visu ko citu uzskatoša Latvijas iedzīvotāja sirdī. Ja Vācijā dažs "vidējais vācietis" var spriest, ka Krimā taču notika referendums, tātad tur viss ir likumīgi, bet Ukraina vispār no mums tālu, būtu aplam cerēt, ka "vidējā latvieša" saprast un domāt spēja varētu būt kaut cik vairāk kopta. Sajutīs kādas izmaiņas savā maciņā un, ja ne šajās, tad nākamajās vēlēšanās noteikti iebalsos tādus valdītājus, kas dzīvos draudzīgā saskaņā kaut vai ar pašu velnu, – un tā tas var notikt gan Vācijā, gan pie mums. Hitleru jau arī ievēlēja it kā demokrātiskās vēlēšanās.
Atmiņa ir īsa. Ja diendienā daudzina, ka "viņi atkal melo", var ātri aizmirsties Saskaņas sadarbības līgums ar Putina partiju Vienotā Krievija. Tāpat var aizmirsties vēl pavisam nesenie un šīs politisko partiju apvienības politiķu atbalstītie mēģinājumi ieviest divvalodību, atsviežot atpakaļ laikos pirms 1918. gada un liekot atkal sevi neauglīgi nomocīt ar jautājumiem par savas valsts pastāvēšanas jēgu.