Reizēm, staigājot gar izstāžu zāli Arsenāls, mani pārņem saldsērīga sajūta: pirmā dalība vērā ņemamā izstādē – redzot savu darbu tur, raudāju no prieka un lepnuma. Un kur nu vēl atklāsmes, kas piemeklēja 2014. gadā, kad Rīga, būdama Eiropas kultūras galvaspilsēta, uzsauca Kristiana Boltanska izstādi Sirdspukstu arhīvs. Šajā projektā viņš aizdomājās par to, kā būtu, ja mēs nevis veidotu fotoalbumus ar mīļo cilvēku attēliem, bet ierakstītu viņu sirdspukstus. Toreiz katrs apmeklētājs varēja ierakstīt savas sirds skaņu un saņemt ierakstu līdzņemšanai. No tā brīža ir pagājuši gandrīz astoņi gadi, un iespēja noklausīties savus sirdspukstus kļūst arvien mazāka – dažiem vēl virtuves plauktā stāv radio ar CD atskaņotāju, bet, ieliekot šajā verķī kompaktdisku, visdrīzāk parādīsies šņerkstoņa un izdzirdēsim aizkapa balsis, līdzīgi kā Konstantīna Raudives arhīvos.
Arsenāls nu ir ciet uz bezcerīgi ilgu laiku, varbūt tas tiks atvērts tad, kad jau atkal lietosim nākamās paaudzes atmiņas lasītājus un "fleškas" vairs nebūs, kur iebāzt. Pēdējais, ko dzirdēju ēkas sakarā, bija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores komentārs radio 2020. gada februārī: "Būtu vieglprātīgi runāt par gala termiņiem." Neviens nav vieglprātīgs un par iespējamo Arsenāla atvēršanu vairs nerunā, pat pieņēmumus neizsaka. Bīstamā fasāde, gar kuru kungi brauc uz Saeimu, ir sataisīta, vairāk Rīga par Eiropas kultūras galvaspilsētu neplāno kļūt, un Arsenāla remonta jautājums kā sasiets nevēlams liecinieks ar akmeni pie kājām sāk nogrimt ostas melnajā ūdenī.
Vēl nevar zināt, kurā virzienā aizstūrēs Laikmetīgās mākslas muzeja projekts – grims kopā ar liecinieku vai arī, jaunākā tēvadēla skūpstīts, celsies augšā kā Saulcerīte stikla kalnā. Pašlaik darba grupa raksta iespējamo muzeja tapšanas scenāriju, bet, ja melnie kraukļi neļaus tēvadēlam Saulcerīti noskūpstīt, mums patiešām jāapsver alternatīvi scenāriji, kā šajā valstī ir iespējams sastapties ar laikmetīgu vizuālo kultūru. Viens no variantiem ir tāds, kas paredz programmai Skolas soma līdzīgu sistēmu. Šādā variantā katrs vizuālajā mākslā ieinteresēts cilvēks saņem noteiktu naudas summu, lai apskatītu izstādes tuvākajās galvaspilsētās.
Ņemot vērā, ka laikmetīgā māksla interesē dažus procentus iedzīvotāju, tas noteikti ir lētāk nekā būvēt vai remontēt jebkuru ēku. Ir apsverams šī varianta paplašinājums: Latvijas valsts īrē telpiņu Igaunijas muzejā Kumu vai Lietuvas Laikmetīgās mākslas centrā, un varam tur izstādīt mūsu autoru sasniegumus. Te ir vairāki kraukļi ar vienu šāvienu: mēs popularizējam savu kultūru ārzemēs, tiek dota iespēja elpot mūsu autoriem, un, kas zina, varbūt Latvijas valstij 150 gadu jubilejā Parīzes Orsē muzejā atkal vajadzēs parādīt, ka esam elpojuši ar Eiropu vienā ritmā. Bet var arī bez tā – kā zināms, ja cilvēks paliek bez kādas ķermeņa detaļas, kļūst spēcīgāki kompensējošie orgāni. Norautas kājas vietā kļūst stiprākas rokas. Mūsu gadījumā tā būtu izdzīvotāju mežabrāļu kustība, ko baro Valdemārielas fonds. To tad arī vedīsim uz Parīzi.