Tad sāku to rādīt saviem tuvākajiem, pēc tam arī citiem. Tā līdzinājās Gaudi La Sagrada Família kā tās mazākā Rīgas māsa – mums taču te Latvijā ir gan mazā Parīze, gan mazā Šveice... Tomēr pietiekami maz ir cilvēku, kas bijuši šajā Šreienbušas vietā. Iespējams, tieši šis neparastais ne zemes skaistums cilvēkus attur tam pietuvoties. Cilvēkam šķiet, ka viņš zina, kas ir skaistums, tomēr ikdienā iztiek bez tā. Cilvēks nav pieradis pie tā, ka tik daiļās vietās var tā vienkārši ieiet, bez maksas. Bieži cilvēki neieiet šajā dievišķajā dārzā, jo savā neziņā ir pārliecināti, ka tur mitinās kāda neizprotama kopiena. Tāpēc katru gadu arvien lielāku burtu salikumā pie vārtiņiem tiek piesprausta lapa ar informāciju, ka tā ir luterāņu baznīca.
Savu nedrošību tur ieiet pārvarēju, kad, iespējams, dzīves smagums bija kļuvis lielāks par nedrošību. Apskatīju Rīgas Evaņģēliski luterisko misiones baznīcu arī no iekšpuses, visu dārzu, katru iekopto stūrīti un izskaistināto kaktiņu – mozaīkas, kas veidoja latvju rakstus, Baltijas vienotības simbolus, cilvēka ceļa gājuma attēlojumu... Caur šiem simboliem diakons Oļģerts Miķelsons, kurš šo dievnamu bija tādu izveidojis, izteicis savu izpratni par Patiesību. Oļģerts nupat devies mūžības ceļā savienoties ar gaismu – cilvēka dzīves ceļu viņš attēlojis ar simboliem, kas izkārtoti uz pagalma taciņas, kura ved no vārtiņiem iekšā dārzā, – sākot ar nevainīgiem cilvēka dzīves sākuma ziediņiem līdz pat ražas un augļu simboliem tuvāk taciņas otram galam, kas ietiecas saulē un iziet tai cauri – aizsaulē.
Baznīcas remontu Oļģerts Miķelsons esot sācis ar 36 rubļiem, lielu daļu materiālu saziedojuši cilvēki, savukārt oļus viņš somās nesis no jūrmalas, un tādu somu vajadzējis daudz, daudz. Dievišķais dārzs mirdzinās varavīkšņainos atspulgos, ko atstaro krāsainu stikla gabaliņu mozaīkas, – Oļģertu no neatminamiem laikiem esot interesējusi Patiesība, un bērnībā tā izpaudusies kā īpaša patika pret caurspīdīgiem priekšmetiem. Viņa līdzgājēji, atskatoties uz Oļģerta Miķelsona dzīves gājumu, atklāj, ka viņa ceļš pie Dieva nav bijis nedz īss, nedz taisns – no dedzīga ticīgā viņš iztaisnots par ateistu, sadedzinājis Jauno Derību, atgriezies ticībā, divreiz atskaitīts no semināra par kvēlu ticības ideju izplatīšanu, mācītāji viņa veidotajā baznīcā lieguši viņam saņemt Svētā vakarēdiena sakramentu... Tomēr Dārzā, ko radījušas viņa rokas, ir ienākuši daudzi, lai nekad no tā neizietu. Jo ienācējos tas atdzīvinājis iekšējo tuksnesi, licis tam zaļot. Īstā patiesība ir dzidra un nenoslēpjama.
Cilvēki aiziet, dievnami izdeg, bet mums jākļūst patstāvīgākiem. Parīzes Dievmātes katedrāles traģēdijai sekoja līdzi visa pasaule, gandrīz ikviens cilvēks. Mani franču kolēģi pēc savas iniciatīvas nobeidza e-pasta vēstules ar dažu teikumu reportāžu par šo postažu un kādu iespaidu tā uz viņiem atstājusi. Iespējams, ugunsgrēka naktī liekulības šķidrauts nemaz nesadega, tomēr uguns šim šķidrautam izlauzās cauri kā rentgena stari, izgaismojot cilvēka būtību, kurā garīgums ir dziļi apglabāts sausajā tuksnesī.
Romānā par Rīgu, ko sarakstījis Jānis Poruks, viens no varoņiem aplēš: ja visi Rīgas iedzīvotāji piepeši gribētu Dievu lūgt, Rīgas baznīcas tos visus nespētu uzņemt. Kurpretī ar dzīvokļiem vai cietuma kamerām gan apgādājušies visi. Turpmākajā tekstā aiz tā stāv doma, ka ikvienam cilvēkam jābūt vienmēr un visur ideālam, labam un cēlam. Nevis tikai nonākot kādā tam īpaši paredzētā vietā. Tas celtu gudrību un labklājību. Un šī pat nav reliģiska ideja.
lustīgais nerris uz tirgus plača