Pavasara signāli ir stiprāki par zonu, stiprāki par vīrusu. Paklausies putnus desmit minūtes pirms saullēkta! Kāda tur zona! Nekas nespēj viņu prieka un dižošanās frekvencēm cauri izsisties. Dzeguzis arī kā aptracis bļaustās un, gluži kā pēc valdības formulas, piesola man četrreiz četrus gadus. Pavasaris ir par citām vibrācijām. Tās bloķē visu nesvarīgo, lai dzīvības spēks var plūst un plaukt.
Pavasarī ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Ar lēmumiem var gadīties visādi. Jo kaut kas notiek ar zonu. Ar brūcēm arī uzmanīgi. Jo dzīvības spēks plūst ar joni. Nesēdi zemē! Pavasaris ir viltīgs!
Kultūru sola glābt. Laikā, kad kaut kas notiek ar zonu. Cerams, ka valsts pasūtījumā, ja tāds būs, uzvarēs dzīvības spēks, pavasara ideoloģija. Tas, kas pats laužas pretī dzīvībai, tas, kas izaug cauri sakaltušajai zālei. Lai valsts pasūtījums būtu tas, kas pats grib un var augt. Tikai mazliet jāaplaista, un plauks pilnos ziedos.
Lai lēmējiem nekas nenotiktu ar zonu, kad jāatšķir daudzgadīgi augi no tiem, kas jāsēj un jāstāda katru pavasari. No koku augļiem jau vien negribētos iztikt. Mans tētis jau 90. gados teica, ka lauksaimniecība ir dārgs hobijs. Kultūra arī. Skaidrs, ka dārgi, bet jautājums ir par prioritātēm. Par tiem spēkiem, kuru dēļ kaut kas notiek ar zonu. Par burvīgo mākslas radīto apreibumu vai sašutumu, asarām vai smiekliem, smagām domām vai vieglām atbildēm uz mākslīgi dramatizētām lietām.
Es ar lupu nešļūcu pa burkānu vagu, tos retinot, tāpēc, ka tā ir lētāk, vai tāpēc, ka burkāns sevi vismaz par 50 procentiem atpelnīs. Vai tāpēc, ka tas būs skaistāks par citu kolēģu burkāniem. Vai tāpēc, ka tas patiks visiem. Es audzēju burkānu, jo man patīk piedalīties šajā dīgšanas un plaukšanas pasaulē, patīk priecāties, kad labi aug, patīk raizēties, kad lietus sen nav bijis, patīk dusmoties uz tārpiem, kas izgrauž caurumus sūri grūti audzētajā burkānā. Patīk formas, kas neatbilst Eiropas standartam. Patīk izgāzties agronomijā, bet pēc tam mēģināt atkal. Patīk baudīt rīvētus burkānus ar āboliem, kad sanāk, un pārrunāt garšas nianses ar citiem audzētājiem un ēdējiem.
Vīrusa laiks iemāca pieņemt lēmumus, kas nav ekonomiski izdevīgi. Ne jau tāpēc, ka tas ir izdevīgi, Liene atteica tiem, kas saka: "Mēs tikko no Itālijas atbraucām, gribam pirti noīrēt un kārtīgu ballīti sarīkot, ja jau gadījušās negaidītas brīvdienas!"
Tas, ka Kultūras ministrijas infografikā par nelielu kultūras pasākumu organizēšanu ārtelpā redzu pelēku cilvēciņu koka galotnē, manī vieš lielas cerības. Cerības, ka ministrijā, valdībā un Saeimā ar pavasara spēka saprašanu viss labi.