Teiksim, vakar es sniedzu detalizētas norādes, kā nokļūt līdz Ratnieku ezeram pie Līgatnes un kur tur labāk purva malā uzcelt telti. Vēl nesen es neko tādu nebūtu pat iztēlojies, jo šādi savā vientulībā rīkojies biju, vienīgi vairākus mēnešus dzīvodams Vācijā un, gluži kā tāds Ļeņins, pilnveidodams savas vācu valodas zināšanas. Ironiskā kārtā es dzīvoju muižā, ko tā arī sauca – Solitude jeb Vientulība.
Protams, iemesls ir labi zināms, tas, kā Harijā Poterā sastopamais lords Voldemorts, nav pat jāsauc vārdā – tas ir Paši Zināt Kas. Taču sērga ir tikai viena šīs parādības puse. Jo, paraugoties uz sevi pēc iespējas godīgi, man ir jāatzīst, ka esmu cilvēks, kurš neprot būt viens. Pašreizējie apstākļi, gluži kā tāds retušas zīmulis, šo manu vājību vienkārši ir padarījuši īpaši sāpīgi izjūtamu.
Pirms četrpadsmit gadiem Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi pieredzēja Māras Ķimeles izrāde Nakts tarifs. Tas bija stāsts par vienu nakti priestera un prostitūtas dzīvē. Priesteris "kritušo sievieti" bija nolēmis glābt, bet viņa īsti nevarēja saprast, no kā gan. Izrādes tekstu bija veidojis Ilmārs Šlāpins, runājoties ar reāliem priesteriem un prostitūtām. Vienā no ainām Kaspara Znotiņa atveidotais priesteris Baibas Brokas tēlotajai prostitūtai lūdz noteiktu laiku paklusēt, bet viņa neiztur pat pusi no šī laika. Jau tolaik nodomāju – lūk, tas ir arī par mani. Varbūt tāpēc, godīgi sakot, tā ir vienīgā aina, kas no šīs izrādes man ir palikusi atmiņā.
Varu godīgi atzīties – vēl labu laiku pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas pie manis nāca ciemiņi un es turpināju iet un braukt ciemos. Šādai rīcībai bija divas puses. Viena bija jau minētā mana egoistiskā nespēja dzīvot vienam. Otra bija sajūta, ka tas viss taču nevar būt pa īstam, tam kuru katru dienu jābeidzas. Bet nebeidzās, viss notika pa īstam un gandrīz, kā Mielavs dziesmā dzied, kļuva bīstams. Pamazām vien šis socializēšanās entuziasms noplaka abās pusēs. Man vairs negribējās nevienu aicināt ciemos, un arī mani vairs neviens pie sevis un savas ģimenes nesauca. Pat dakteris, kuru vienudien vajadzēja satikt, aizdomīgi apvaicājās – vai pēdējā laikā neesmu bijis ārzemēs.
Pārdrošību un pašpārliecinātību vienā mirklī pārņēma paniskas bailes, un es vairs tikpat kā vispār neizgāju no mājas. Ja izgāju, vārda tiešā nozīmē metu līkumu ap katru pretimnācēju, bet veikalā apzinīgi ieturēju varbūt pat ne divu, bet jau triju metru distanci un allaž modri lūkojos, kur izvietotas ventilācijas lūkas. Taču tad kaut kādā brīdī es paguru gan no visa šī, gan vienveidīgajām ziņām, un iestājās vienaldzība. Kas gan itin nekā neiznīdēja pašu galveno problēmu – vientulību.
Krējums Saldais
Karlsons un vilki
Staccato