Rakstnieks Dmitrijs Bikovs savās krievu literatūras vēstures lekcijās regulāri iepin šķietami pesimistisku cilvēces nākotnes vīziju, programmas ievirzes dēļ to visbiežāk balstīdams brāļu Strugacku un dažādu padomju disidentu daiļradē, tomēr tā nebūtu sveša arī citus fantastus, piemēram, Haksliju un Bredberiju, lasījušajiem. Scenārijs paredz drīzu cilvēces sadalīšanos divās nevienādās grupās, pat pasugās. Vienu veidotu unificēts, globālajā tīmeklī sapīts bezpersonisku cilvēku pūznis, otru – nelielas individuālistu, eremītu, no cilts izdzīto vai no tās labprātīgi aizgājušo saliņas, kas, iespējams, pat nebūtu savā starpā saistītas. Abu grupu ideoloģijas būtu nesamierināmas, tāpēc katrai no tām tiek prognozēta atšķirīga turpmākā evolūcija.
Šo teoriju rakstnieks ilustrē, atsaukdamies ne vien uz XX gadsimta literatūru, bet arī uz mūsdienu masu kultūras parādībām – atkarību no patēriņa un sociālajiem tīkliem. Ar saukļiem "Izcel savu personību!" un "Tu esi tā vērts!" rotātā patēriņa kultūra īstenībā neko neizceļ un nekādu individualitāti augstu nevērtē, un to nokauj arī saskarsmes ilūzija internetā, kurā pretēji gaidītajai vārda brīvībai, diskusijām un viedokļu daudzveidībai valda varbūt šad tad stilīgi noformētu, tomēr ļoti primitīvu štampu komplekts. Un tāda neiecietība, kuru dzīvi cilvēki, cits citam acīs skatīdamies, aiz pieklājības paturētu pie sevis. Turklāt īstie narcisi ir nevis vienmēr šaubu pilnās, vienmēr radošās personības, bet no patēriņa atkarīgie un anonīmie komentētāji. Viņi neieklausās cits citā, viņiem nav pašiem savu domu, bet citu domas un preces viņi lieto tā, lai justos apmierināti un izskatītos normāli, un tas, lūk, ir narcistiski. Kurpretim modernais cilvēks visu laiku jūtas vainīgs, jo viņa filozofijas pamatā ir disidentiskas pretenzijas pret tradīciju. (Tradīcijas ir kruķi, ar kuriem līdz mūsdienām atklibojuši arī visi pagātnes murgi, saka cits brīvajā Latvijā nemīlēts krievs Aleksandrs Ņevzorovs.)
Tas nav nedz labi, nedz slikti, Bikovs piebilst. Modernā cilvēka, individuālista, projekts esot izgāzies, utopijas un ideāli piedzīvo revanšu, un nu mums jārēķinās ar tādu īstenību, kāda tā ir. Modernisma ideja, par spīti savai pievilcībai, esot vainojama arī visās pēdējo simt gadu lielajās traģēdijās, un rakstnieks šo atziņu papildina ar asprātīgu Sergeja Averinceva citātu: XX gadsimts ir diskreditējis visas atbildes, taču nav atcēlis nevienu jautājumu.
Ko šajā situācijā dara personība? Lekcijā par Marinu Cvetajevu Bikovs stāsta par visiem tiem skaistajiem jauniešiem, dzīvē vēl neko neredzējušajiem, kuri krievu revolūcijas jukās ieslēdzās dzīvokļos, lasīja cits citam priekšā dzeju, mīlējās un tā radīja jaunu, iepriekš nepieredzētu mākslu. Šajā brīdī prātā nāk arī Dekamerons un jebkura mīlestība mēra laikā. Taču ir arī cita stratēģija. Andrejam Zvjagincevam kāds nesen jautāja, kas ir tie, kuriem viņš taisa savas filmas. Lai to paskaidrotu, režisors izvēlējās analoģiju ar skatuvi – tie, kas uz tās ir bijuši, sapratīs. Iztēlojieties, ka viņš tur stāv viens, prožektoru apžilbināts, un otrpus gaismām, palikdami ēnā, uz viņu skatās pilna zāle svešu cilvēku. Viņš neredz, kā uz viņa teikto reaģē publika, tāpēc viņš nevar pielāgot savu sakāmo viņu tiešajām reakcijām. Vienīgais, ko viņš var darīt, ir runāt maksimāli godīgi un cerēt, ka publikā atradīsies kaut daži, kam viņa sacītais izrādīsies svarīgs.
Gribu, īsi sakot, visus sveikt ar gavēņa beigām un novēlēt priecīgas Lieldienas. Īpaši tiem, kam gavēņa minimālā programma bija mēģināt mēnesi iztikt bez sociālajiem tīkliem.