Pagājušās nedēļas paralēlo kultūras naratīvu jauda padarīja Rīgu par dzīvas, radošas enerģijas piepildītu vidi, notušējot tradicionālo pilsētas sagurumu, arī fiziskās telpas "aizlaistību" un sociālo nervozitāti. Šādas nedēļas rada cerību un dod enerģiju ilgākam laikam.
Vienā no ārzemju galeriju stendiem mākslas mesē jaunais britu mākslinieks Sems Hačinsons savas instalācijas izveidei bija izmantojis DVD diskus – apaļas sudraba ripiņas. Filmas Asmenis/Blade (1998) diski bija pārtapuši rotējošā ierocī. Nē, apmeklētāju drošība netika apdraudēta, diski bija iecirtušies stenda sienā. Šis darbs atgādina par aizgājušiem laikiem, jo mūsdienās DVD ir kļuvis par izsviežamu krāmu un reliktu. Interneta ērā kravāties ar ripiņu iedabūšanu atskaņotājos un datoros vairs nav populāri. Īpaši tāpēc, ka datoriem jau kādu laiku kā izzudusi "atvilktnīte", kurā kāds antikvariāta cienītājs varētu stūķēt iekšā sudraba ripulīti. Filmu kā fizisku objektu – suvenīru – vairs nav iespējams uzdāvināt. Kaut ne – dažreiz ir.
Pirms dažiem mēnešiem ASV kompānija Criterion Collection ir izdevusi filmas Straume DVD un Blu-ray. Režisors Gints Zilbalodis, līdzīgi kā citas autorkino zvaigznes, ir ciemojies Criterion DVD kolekcijas "skapī", izvēloties savas mīļākās filmas, – šādu epizodi varēja redzēt sociālajos tīklos Straumes balvu kampaņas laikā. Negribēju jau atkal rakstīt par Straumi, bet gan par filmu taustāmību, par iespēju filmu uzdāvināt, glabāt, skatīties atkal no jauna – ne tikai kā virtuāli planējošu failu, bet gan kā fizisku ripulīti. Man tādu joprojām ir daudz, un, kaut arī praksē ir uzvarējuši faili un platformas, joprojām savu reliktu kolekciju uzlūkoju ar prieku. Iespējams, tā ir nostalģija, kas atgādina par laiku, kad filmu ienākšana mūsu dzīvē bija pārskatāmāka, strukturētāka un humānāka, jo filmu daudzums, kas pieejams platformās, ir dezorientējošs.
Šādā satura pārpilnības ērā laiku pa laikam ir vērts "pārkravāt skapi", un to tikko ir izdarījis laikraksts The New York Times, kas ir atcerējies, ka esam pavadījuši ceturto daļu no XXI gadsimta, un noskaidrojis, kuras ir simt labākās filmas, kas tapušas attiecīgajā laika posmā. Tieši šajā periodā kino ir kļuvis "digitāls un virtuāls", atstājot tuvāk gadsimta sākumam sudraba ripiņu grēdas. "Pateicoties straumēšanas pakalpojumiem un supervaroņu blokbasteriem, pēdējos 25 gados ir pamatīgi mainījies veids, kā mēs skatāmies un domājam par filmām. Taču kuras filmas šajā pārmaiņu laikā ir patiesi izturējušas laika pārbaudi?" raksta The New York Times. Uz šo jautājumu atbild pieci simti prominentu profesionāļu. Rezultāts, ko iesaku izpētīt pašiem, ir interesants. Nosaukšu trīs topa augšgala filmas. Pirmajā vietā ir Bona Džūnho Parazīti/Parasite (2019). Otrajā vietā – Deivida Linča Malholandas ceļš/Mulholland Drive (2001). Trešajā vietā – Pola Tomasa Andersona Plūdīs asinis/There Will Be Blood (2007).