Es pašķirstu grāmatu un domāju, ka par šo tēmu un cilvēku taču varēja arī nerakstīt. Lūkojos gleznā un domāju, ka kādu brīdi kāds var arī negleznot. Es sēžu sarīkojumā un domāju, ka svētkus dažreiz var nerīkot. Tāpat es skatos uz ēdienu šķīvī un domāju, ka šo ar kuģiem un lidmašīnām te uz nomali varēja arī nemaz nevest. Ieeju internetā un bieži domāju, ka tikpat labi būtu varējusi arī tajā neieiet. Es klausos mūziku un domāju, ka ir iespējams arī nekomponēt un nedziedāt. Es paņemu rokās lietu, un ir skaidrs, ka ļoti daudz ko varētu arī neražot. Es paēdu un saprotu, ka būtu varējusi šo ēdienreizi arī izlaist. Es pasaku vārdus un tad saprotu, ka jēdzīgāk būtu bijis paklusēt. Vai jums negribas paņemt pauzi?
Šodien pauzi jums ieteiks paņemt gan draudzene, gan māsa, gan dzīvesbiedrs un viedais bērns, gan arī psihologs, psihoterapeits, ģimenes ārsts, personīgais fitnesa treneris, izaugsmes koučs, priekšnieks darbā vai jogas skolotājs. Kāds ieteiks arī mīcīt mālu, pakrāsot, pameditēt, adīt, uzmeistarot kaut ko ar savām rokām, grābt lapas, šķūrēt sniegu, izvest suni pastaigā, aizvest barību patversmes kaķiem. Taču tikpat labi varētu nedarīt neko, ir tik daudz darītāju un sadarīto darbu, tik liels troksnis, ka nav iespējams dzirdēt savas domas un redzēt ar skaidrām, nenogurušām acīm, bet to ļoti vajag. Savu pauzi vajag paņemt lielu un pavisam tukšu.
Es mēģinu to darīt gada sākumā, ar katru gadu pauze kļūst arvien garāka vai vismaz krietni tukšāka, un tur nav ne darba līdzi, ne saraksta ar lietām un vietām, ko apskatīt, ne arī kādas konkrētas norunas un dažreiz pat ne dzīvesvietas, jo tikai tāds tukšs bez saraksta tu vari būt brīvs ieraudzīt pats sevi. Vari meditējot pavērst skatienu uz trešo aci un ieskatīties sevī, vari padzīvot pie okeāna un ļaut viļņiem sabangot tavu iekšējo emociju ūdeni, vari ietīties palagā un iekrist dziļā tropu nakts sapnī, vari uzkāpt kalnā un negaidīti tur atrast savas mājas, savu lielo mieru un stabilitāti.
Pauze nekad neizdodas ar pirmo mēģinājumu, jo iegūšanas vai radīšanas reflekss ir varenāks par mieru un tukšumu, bet ar laiku pat izdodas piefiksēt pirmo tukšuma brīdi. Ir patīkami, ja tas ievelkas. Ir patīkami, ja pauze ieņem vietu mājās un turpinās. Tu sāc zināt arvien mazāk, bet kaut kur jūti un saproti, ka kļūsti gudrāks, stiprāks un labāks. Pauze ļauj satikt sevi un atrast jaunus draugus, sākt jaunas nodarbes un prakses, sadzirdēt jaunas skaņas un uztvert citus vārdus.
Pauze iemāca ieraudzīt savas iekšējās mājas, ko varētu nebūvēt, grāmatas, ko varētu nerakstīt, krāsas, ko labāk atstāt neizkrāsotas, fizisko un garīgo telpu, ko ar sevi neaizpildīt. Nākamreiz pastiepšu pauzi vēl garāku un paņemšu vēl tukšāku. Ļaušu ūdenim saskalot vēl vairāk emociju un kalniem tās remdēt. Vēl dziļāk paskatīšos sevī, jo arī šo pavisam mierīgi varēja arī nerakstīt.
jā
prokurors Vioriks
kapēc ne