Pilsoniskā iniciatīva ir veids, kā jebkurš valsts iedzīvotājs, dibinot biedrību, nevalstisku organizāciju vai vienkārši rosinot diskusiju, var censties paveikt kaut ko cēlu kopējā sabiedriskā labuma vārdā. Arvien jaunas platformas visvisādu parakstu vākšanai parādās arī virtuālajā vidē, turklāt no informācijas iegūšanas atkarīgais interneta lietotājs netiek pārlieku noslogots, un atbalsta paušana visbiežāk aizņem ne vairāk kā dažus klikšķus. Latvijā populārākā šāda veida tautas tribīne – Mana balss – radās pirms pāris gadiem, piedāvājot jebkuram pilsonim nākt klajā ar iniciatīvu, kas, ja tiek savākti 10 000 caur internetbanku apstiprinātu parakstu, kā likuma grozījuma piedāvājums tiek sūtīta prom uz Saeimu.
Savu nostāju kādā politiskā vai sociālā jautājumā var paust arī paviršākā veidā, piemēram, "parakstīties", izmantojot datus kādā no sociālajiem tīkliem vai pat vienkārši piespiežot podziņu, kas visbiežāk nezināma autora ievietoto informāciju izplata tālāk visiem portāla draugiem un sekotājiem. Tas ļauj cilvēkam diezgan brīvi svaidīties ar savu atbalstu vai nosodījumu, piedaloties informācijas bumbas velšanā, par kuru neviens īsti neuzņemas atbildību. Ja nu šī kampaņveidīgā līdzdarbošanās izrādās apmelošana, aizskar kāda privātumu vai pat izraisa nāvi, atrast vainīgo ir gandrīz neiespējami.
Jāņem vērā, ka cilvēks (un īpaši izteikti tas tā ir Latvijas sabiedrībā) ir gan slinks, gan sajūtas nedrošs, tiklīdz viņa rūpīgi lolotais vārds patiešām varētu tikt saistīts ar kādu skaļāku aktivitāti. Nevienam nav īpašu problēmu, ja ar speciālu konkrētās iniciatīvas atbalsta ikoniņu jāizdaiļo virtuālais profils, taču saceļas pamatīgs tracis, ja kāds atļaujas uzvilkt krekliņu ar nepārprotamu nostāju, piemēram, "Grende, atkāpies!". Dažus no šādas uzdrīkstēšanās pārņem revolucionāra eiforija, citi kaļ sazvērestības teorijas "kas gan patiesībā aiz šī krekliņa stāv?", līdz galu galā kāds no visas šīs jezgas noteikti sasniedz katarsi. Tā ka – kamēr pilsoniskā sabiedrība internetā zeļ un plaukst, kategoriska viedokļa paušana publiski joprojām tiek uzskatīta par lielu uzdrīkstēšanos un lielā mērā tikai "trako mākslinieku" privilēģiju.
Taču paralēli ir gadījumi, kad vārda iegūšana jeb nepastarpināts kontakts ar sabiedrību izraisa gluži pretēju efektu. Piemēram, kāds izveido Twitter kontu veiklākajam starp pēdējā laika bīstamajiem noziedzniekiem – Ralfam Tokaho –, rakstot tur dažnedažādus jokus un tādā veidā padarot viņu cilvēcīgu un pat glorificējot. Vai arī – kibernoziegumos apsūdzētais Deniss Čalovskis, kurš, nevainīgi pastāstot, ka kamerā šo to lasa un taisa pietupienus, uzreiz izpelnās neviltotu sabiedrības līdzjūtību. Tādējādi medijos var vērot tādu romantisko noziedznieku stāstu kā Bonija un Klaids vai mūsu pašu Kaupēna tiešraidi. Un ne jau tikai noziedznieki, tiešā kontakta valdzinājumu steidz izmantot arī popzvaigznes, politiķi, pilsētu mēri, algojot savai virtuālajai sejai pilna darba laika administratoru, kas ir gatavs radīt iespaidu – ikviens no mums, vienkāršajiem ļaudīm, var iegūt šī svarīgā kunga 140 zīmju vērto laiku un uzmanību.