Pašlaik gandrīz katrs rokās ir satvēris savu Ariadnes pavedienu telefona izskatā un ar nokārtu galvu, ātrām kustībām virzās cauri labirintam. Arī man vairs neizdodas sevi pārsteigt – esmu kustīgs pikselis labirintā, kas precīzos pieturpunktos vāc jaunas dzīvības. Ne tantes slapjie palagi, ne atsitiens pret glumu kanālu vairs nedraud šīs dzīvības atņemt. Vienīgie draudi precīzai pikseļu kustībai sistēmā ir trokšņi no analogās pasaules – pensionāri ejas vidū ar papīra karti rokā un augšup paceltu galvu.
Savu neseno vizīti pa Venēcijas biennāles punktiem biju precīzi izplānojis un raiti virzījos, krājot ieročus, dimantus un dzīvības, līdz mani no trajektorijas izsūca supermagnēts. Tā bija milzīga jahta, tāda kā vabole ar ragiem jeb mastiem, augstākiem par Rīgas Doma smaili. "Milzīga" gan nav īstais apzīmējums šai vabolei – šī ir viena no tām reizēm, kad nevar ticēt savām acīm. Arī tuvumā stāvošie, no trajektorijas izsistie pikseļi neticēja savām acīm un, iegrimuši ekrānos, meklēja atbildes uz jautājumu: "Kas ir Sailing Yacht A?"
Mūs ir pievilcis enerģijas sabiezējums, svaigi uzbūvēta un kādam krievu miljardierim nesen nodota lielākā jahta pasaulē Sailing Yacht A par cenu, kas ir pārāk ilgi jāizrunā. Pieņemsim, ka es skatos uz desmit Rīgā neuzbūvētām koncertzālēm, sakrautām vienā lielā tortē, vai pēkšņi ūdenī iemestu un peldošu Doma baznīcu, kas reizēm atver vēderu un palaiž ūdenī dīvaina izskata kuģīti viesiem, kuri ielūgti uz privātu ērģeļmūzikas koncertu.
Skats uz pelēko, pulēto vaboli katedrāles izmērā ir vēl dīvaināks, kad iznāc no Venēcijas biennāles, kur padsmit minūšu gājiena attālumā ir atpeldināts vēl viens kuģis. Kristofs Bīhels kā savu mākslas darbu šeit ir izstādījis īstu kuģi. Tas ir no Vidusjūras izvilkts bēgļu kuģis, kas grimdams parāvis sev līdzi vairāk nekā 700 dzīvību. Iespaidīgākais ir novietošanas punkts – tieši pie izstādes apmeklētāju kafejnīcas, kur mākslas nogurdinātie ļaudis dzer kafiju ar maizītēm, vērojot skaistos rūsas notecējumus uz kuģa sāniem un drausmīgu caurumu apakšā. Gan jau uz kuģa sāniem ir to simtu cilvēku nagu švīkas un iedobumi no sitieniem ar galvu, kas radās, tupelei grimstot.
Venēcijas bodītēs ķīniešu pārdevēji pārdod ķīniešiem Ķīnā ražotus suvenīrus, citi austrumnieki, vienā ritmā šūpodami rokas un plati smaidīdami, māj sveicienus garām braucošam ūdenstransportam, no kura baltām acīm raugās pārsauļojušies Eiropas pensionāri. Krietna daļa Venēcijas biennāles nejēdzīgā veidā veltīta ekoloģijas un piesārņojuma tēmai. Pāri tam visam stāv Zelta lauvu pelnīti ieguvušais Lietuvas paviljons ar operu, kas veltīta pasaules galam. To spēlē trešdienās un sestdienās visas dienas garumā. Pirms ieejas ir vērojama nopietna pikseļu drūzmēšanās labirintā, taču katra sastrēgumā pavadītā minūte ir tā vērta – paviljona apmeklējumā var savākt vairāk dimantu, dzīvību, "upgreidu characteram" nekā lielākajā daļā labirinta. To var izdarīt vēl pusotru mēnesi.