Jau paskrējis gads kopš Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijas Rīgā. Cits gads, cita ceremonija – šoreiz Eiropas Kinoakadēmijas (EFA) mājās Berlīnē, kur, jāsaka, ceremonijas ir krietni askētiskākas nekā EFA izbraukuma sesijās. Par Eiropas Kinoakadēmijas ceremoniju Rīgā visu šo gadu ir dzirdēti labi vārdi. Savu mērķi – akcentēt Rīgu kā Eiropas kinoļaudīm draudzīgu vietu – tā izpildīja. Tomēr katras ceremonijas pamats ir filmas. Tās, kuras pretendē un galu galā iegūst vai neiegūst Eiropas Kinoakadēmijas balvas – Eiropas Oskarus –, kas spītīgi cenšas konsolidēt tik fragmentēto, tik dažādo Eiropas kino.
Vai 2015. gads Eiropas kino ir bijis labs? Par skatītāju un peļņas rādītājiem nerunāsim, runāsim par jēgu. Uz gada labākās Eiropas filmas titulu pretendē seši darbi. Vispirms Paolo Sorrentīno žilbinošā Jaunība, kas patlaban ar labiem rezultātiem tiek izrādīta arī Rīgā. Itāļu kino spēcīgākais autors Sorrentīno šajā ironiskajā vecuma un jaunības konfrontācijā, kas tiek izspēlēta Šveices ainavā, ir perfektā formā. Par šo filmu es atdevu savu Eiropas kinoakadēmiķes balsi, labi apzinoties, ka Sorrentīno izredzes uzvarēt aptumšo pirms dažiem gadiem saņemtā Eiropas Kinoakadēmijas balva par Dižo skaistumu, un Jaunība ar to ir viegli salīdzināma.
Eiropas kino balvas elitārajā sešniekā ir arī svaigas asinis, piemēram, vācu filma Viktorija (režisors Sebastiāns Šipers) – spilgts, eksperimentāls darbs, trilleris, kas uzņemts vienā elpas vilcienā kā viena epizode filmas garumā. (Arī Viktorija tika rādīta Rīgā – Eiropas kino bastionā Splendid Palace.) Te ir arī islandiešu filma Auni (režisors Grimurs Hākonarsons) – patlaban to rāda mazākajos Rīgas ķinīšos KSuns un Kino Bize. Aizejiet, nenožēlosiet – asprātīgs, sirsnīgs gabals par diviem brāļiem un viņu auniem. Rafinētāks, izskaitļotāks, sirreālāks darbs ir grieķu Omārs (režisors Jorgs Lantims) – distopija par tuvo nākotnes sabiedrību, kurā iznīcībai (pārdzimšanai dzīvnieka ādā) lemti tie, kas nespēj atrast pāri. Stilistiski šerps un traks darbs – iespējams, pārsteidzošākais šajā komplektā. Kaut visus šos epitetus var attiecināt arī uz zviedru autora – rezignētā absurdista, cilvēciskās niecības sirsnīgā apsmīkņātāja klasiķa Roja Andersona – filmu Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci. Tas ir radikāls autorkino, kuru raksturo gan īpaša vizualitāte, gan noskaņa – dzidrs, bezgalīgs absurds. Te ir arī filma Mustangs – jaunas turku režisores Denīzes Gamzes Ergivenas darbs, kura kontā ir arī nesenā Eiropas Parlamenta balva Lux. Tas ir spēcīgs stāsts par tikumības apoloģētu (ģimenes) traumētām jaunām meitenēm māsām.
Arī pārējās nominācijās (labākais režisors, aktieris, scenārists u. c.) parādās šo filmu nosaukumi. Protams, ir arī citas filmas – diemžēl arī šoreiz tās nav ne Latvijas, ne Baltijas filmas.