Nesen iepazinos ar kādu ukraiņu radošo apvienību, kas pēta dažādus sabiedriskus un politiskus procesus. Tobrīd tā veidoja savu jauno projektu, ko latviski varētu izteikt – Izspēlējot pārprašanu.
Pārprašana, manuprāt, ir dabiska parādība komunikācijā, lai arī kāda tā būtu – mutvārdu, rakstveida vai neverbāla. Līdztekus uzdūros arī Čestertona izteikai, ka "katrs grib, lai viņu informē godīgi, objektīvi, patiesi – un pilnīgā saskaņā ar viņa uzskatiem". To mēs varam attiecināt arī uz vēlēšanām. Vai tie, kuri balsoja par vienu vai otru partiju (vai trešo, vai ceturto utt.), nav kaut ko pārpratuši?
11. oktobra rītā devos uz Mežaparku un nopriecājos, ka esmu pietiekami agri, lai cilvēku plūsmu varētu raksturot kā skraju. Devos uz piestātni, pār mierīgo ezeru bija dūmaka, kurai cauri īrās daži Krievijas armijas formastērpā, no krasta viņiem pretī skanēja armijas dziesmas krievu valodā, blakus bija pārvietojamā armijas virtuve un daži spēkrati, kad Krievijas armijas formastērpā ģērbtie izcēlās krastā, tos sveica vairāku desmitu pūlis ar izplātu oranži melno Georga karogu rokās. Es devos projām, garām RD deputātam, kurš atbildēja uz jautājumiem kameras priekšā.
Politiskais, sabiedriskais diskurss un publiskā runa, ja pievēršamies sapratnes/ nesapratnes/pārpratnes jēdzieniem, ir visriskantākās komunikācijas jomas. Tāpēc nereti tiek izmantotas dažādas stratēģijas, kā iesaistīties komunikatīvajā aktā, bet neko nepateikt vai nepateikt neko konkrētu, vai pateikt caur puķēm u. tml. Līdztekus tam visam tiek piesaukts arī diplomātijas jēdziens.
Uz radošajām apvienībām un māksliniekiem diplomātijas jēdzienam nevajadzētu attiekties, jo to mērķis ir provocēt uz pārvērtēšanu un pateikt, ka karalis ir kails.
Katrs saprot pa savam – pēc savām intelektuālajām spējām, gaumes, pieredzes, informētības, lētticības, sapņainuma utt. Novērojumi liecina, ka cilvēki komunicējot ir pārliecināti, ka komunikatīvais partneris saprot to, kas ir izteikts. Saruna turpinās, tikai lielākoties katrs runā par kaut ko nedaudz citu. Ikdienas sarunās cilvēki reti klausās, ko otrs saka. Abas puses lieto ikdienas frāzes un atbild uz tām ar tādām pašām, patiesībā neiedziļinoties ne sarunas niansēs, ne tēmā, jo galvenokārt atziņas, secinājumi un spriedumi par pārrunāto ir gatavi jau pirms tam. Komunikācijas partneri nevēlas neko saprast, labākajā gadījumā uzklausa, kas otram sakāms, bet paliek pie sava a priori pieņēmuma. Tāpēc būtu jādzīvo ar pieņēmumu, ka visiem ir pieņēmumi, izņemot pieņēmumu, ka viņi kognitīvi apstrādā jūsu sacīto.
Atbildiet godīgi, cik bieži komunikatīva akta procesā vai rezultātā esat gatavi atkāpties no saviem pieņēmumiem, pat ja tie rādās aplami vai ir neprecīzi? Komunikācija ir vēl viena spēle, kas jāpieņem. Jāpieņem, ka spēlē ir arī riska lauciņi – pārprašana, nesaprašana – un šīs spēles lauciņu izkārtojums līdzinās šaha dēlītim vai dažkārt pat Maļeviča Melnajam kvadrātam. Tas vienkārši jāpieņem. Jūs nekad nebūsiet absolūti saprasti. Un jūs nekad nevienu absolūti nesapratīsiet.