Ir daudz domu dzirdēts un rakstīts par saimnieku un viņa suni. Tie laika gaitā kļūst līdzīgi viens otram: ja viens agresīvs, arī otrs rej kā traks, ja viens ir buldogs – arī otrs padevies drukns. Ir tādi, kas dzīvo laukos un smalki osta angļu tējasrozes, ir arī citi, kam tīk pačurāt pie kaimiņa durvīm pilsētā.
Mazāk rakstīts un dzirdēts par saimnieku un viņa māju, lai arī visi zinām, kas notika ar mājām, no kurām pirms Otrā pasaules kara aizbrauca un no kurām padomju okupācijas laikā aizveda, izlika vai pārvietoja uz meitas istabiņu pagalma pusē. Šīs ēkas ar amputētām arhitektūras daļām, pazemotas un izvarotas, nav atguvušās vēl šodien, un pagātnes pāridarījumi tiek ārstēti ar plastmasas plāksteriem.
Lielākais pārsteigums tomēr ir tas, ka pat ar vislabākajiem nodomiem būvētās mūsdienu pilis un nākotnes nami ātri pārvēršas krāmu garāžās, jo nav skaidrs, kurš ir to saimnieks, kurš – sētnieks, kurš – sargs. Latvijas Nacionālo bibliotēku tās saimniekiem atņēmusi ES prezidentūra, un ēku nevar lietot, kā iecerēts. Tik neglītu vidi, kāda ir izveidojusies pagaidu bibliotēkā, nedrīkstēja atklāt sabiedrībai un ēku vērtētājiem. Tāpēc nav balvu, nav atzinību. Cita, taču līdzīga situācija ir izveidojusies ēkā Latviešu strēlnieku laukumā 1, kurā ir iekārtots un pārbūvi iecerējis Okupācijas muzejs.
Pret arhitektu grupu, kurā esmu iesaistījusies, lai vērstu uzmanību uz vides un modernisma mantojuma degradāciju, tiek raidīti personiski pārmetumi, taču mēs iestājamies par to, lai dažas relatīvi saglabājušās ēkas, kuru autori ir XX gadsimta modernisma arhitekti, netiktu neatgriezeniski sabojātas un pārbūvētas. Es neticu, ka iecerētais muzeja komplekss vidi sakārtos, jo arī līdz šim ēkas un laukuma saimnieki – Okupācijas muzejs un Rīgas pilsēta – nav spējuši nodrošināt elementāru kārtību. Skats, kas pašlaik paveras, uz ēku un laukumu raugoties no Daugavas puses, ir tāds kā karuseļu plači pie lielveikaliem. Agresīvi plakāti, bīstami izdangāts laukuma segums, neskaitāmi vadi un kabeļi, kioski un saldējuma mucas, nemaz nerunājot par primitīvi iežogoto debesu restorānu ar skatu uz miskasti. Šai ēkai un laukumam nav saimnieka, jo saimnieki tā nerīkojas.
Tikai iesaistoties ar publikācijām, sarunām un zināmu strīdēšanos sociālajos tīklos, pagājušajā gadā izdevās panākt, ka tiek sakārtota ar sirsniņu sabojātā Rīgas vietzīme – nu jau aizsargājams kultūras piemineklis. Ir novākts arī neglītais stends, kas pie LNB aizsedza Ojāra Pētersona mākslas darbu. Kāpēc ir jānoskatās, ja ir iespēja piedalīties? Kāpēc neieklausīties, ja grupa brīvprātīgi apvienojušos speciālistu tic, ka var mazliet pacensties un izdarīt labāk? Tā rīkotos saimnieks, un mēs esam saimnieki savā zemē un varam brīvi paust savas domas un uzskatus un piedalīties pilsētu, ēku un valsts būvniecībā, izglābt arhitektūras mantojumu, atlikt vietā garumzīmes un ieiet bibliotēkā pa parādes durvīm, kā to iecerējis arhitekts un kā savus viesus uzņem saimnieks.