Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Trešdiena, 6. novembris
Leonards, Leons, Linards, Leo, Leonarda

sdvjdfpv

Tuvojas valsts simtgade, un visas radošās organizācijas brūvē mums šīs dzīres ar vēl neredzētu vērienu. Ar salūta paukšķiem fonā mēs laimē diesim, turēsim rokās latvju nacionālo enciklopēdiju, vērosim patriotiskus TV seriālus un piedalīsimies tūkstoš aktivitātēs – no pagalmu sadziedāšanās svētkiem līdz putras vārīšanas sacensībām.

Noteikti tiks kalti pieminekļi, un atšķirībā no Laikmetīgās mākslas muzeja, kur simtgades laikā, dod die’s, būs būvbedre, tos vēl var paspēt uzveidot. Tiesa, ar pieminekļiem jaunajā Latvijā ir gājis pagalam greizi. Deviņdesmito gadu beigās es krāju mapītē avīzes ar attēliem no konkursiem, kas veltīti visa veida represētajiem un komunisma terora upuriem. Laika gaitā mapīte piepildījās galvenokārt ar pašu represēto organizāciju vaimanām, ka upuru ciešanas nav pietiekami uzskatāmi attēlotas, līdz visbeidzot man apnika sekot pavedieniem, kas nekur neved. Daži konkursa uzvarētāji tika līdz maketēšanai dabā, taču tagad reiz Esplanādē uzslietie kartona gabali ir sapelējuši šķūnītī. Vēl kaut kur dzeltē un tiek pārcilāti uzvarētāju rasējumi no deviņus gadus vecā konkursa par pieminekli komunistiskā terora upuriem pie Okupācijas muzeja, bet strīdi par šo teritoriju ir tik rūgti, ka labāk par to nemaz nedomāt.

Laikam tāpēc reizēm ir bēdīgi soļot garām Brīvības piemineklim, mēģinot apjēgt, kā toreiz tie veči dabūja tik iespaidīgu būvi gatavu. Ja mēs šodien pilsētas vēsturiskajā centrā uzstādītu konstrukciju ar tikpat lielu svaru un vērienu, nav šaubu – starptautiskie mākslas un dizaina izdevumi skaļi novaidētos un drukātu šo būvi uz vāka. Diemžēl nevienam autoram nav bijis iemesla sapņot ar tādu vērienu – tā domāju līdz brīdim, kad uzmanību piesaistīja kāds šī gada konkurss par pieminekli Latvijas simtgadei Daugavpilī. Nesen žurnālā Latvijas Architektūra tika publicētas vizualizācijas mākslas darbam ar nosaukumu Saules mūžu Latvijai. Atšķīru – un man aizrāvās elpa. Pilsētas centrā, Vienības laukumā, ir paredzēts uzstādīt milzīgu pulētu bronzas lodi, kas simbolizē sauli. Tās kolosālie izmēri varētu būt salīdzināmi ar pareizticīgo katedrāles Esplanādē zeltīto kupolu un Aniša Kapūra Lielo pupu Čikāgā. Pulētās saules apakšējā daļa sastāv no stariem, kas apspīd mazu Latvijas kontūru, pati lode ir novietota uz diviem masīviem balstiem, kas simbolizē abas Daugavas malas. Ja šādu mākslas darbu izdotos īstenot, uz Daugavpili varētu doties ne tikai apskatīt Rotko centru, bet arī uztaisīt selfiju pie šī Ojāra Feldberga sapņa. Skaidrs, ka šāda darba izgatavošana nemaksā miljonu, pat ne divus vai trīs. Tas izskatās dārgāks, taču, no otras puses, – lētāks nekā Brīvības piemineklis, ja to izgatavotu šodien. Izņemot vinnestu lielajā loterijā, man nav priekšstata, kur var rast šādu naudu piemineklim, droši vien arī konkursa organizētāji šos zīmējumus tur rokās kā karstus, no ugunskura izņemtus kartupeļus, nezinot, no kuras puses sākt mizot. Viena lieta ir skaidra – šis ir vērienīgākais sapnis, kas veltīts Latvijas jubilejai.

Tagad, divus gadus pirms simtgades, es labāk dzīvošu ar domu, ka Ķīnā vai kur citur bronzas krāsnis rūks un metāls formās plūdīs, nekā mierināšu sevi ar ideju, ka man simtgadē būs iespēja noskatīties mazbudžeta filmu par to, kā pirms 70 gadiemTuvojas valsts simtgade, un visas radošās organizācijas brūvē mums šīs dzīres ar vēl neredzētu vērienu. Ar salūta paukšķiem fonā mēs laimē diesim, turēsim rokās latvju nacionālo enciklopēdiju, vērosim patriotiskus TV seriālus un piedalīsimies tūkstoš aktivitātēs – no pagalmu sadziedāšanās svētkiem līdz putras vārīšanas sacensībām. Noteikti tiks kalti pieminekļi, un atšķirībā no Laikmetīgās mākslas muzeja, kur simtgades laikā, dod die’s, būs būvbedre, tos vēl var paspēt uzveidot. Tiesa, ar pieminekļiem jaunajā Latvijā ir gājis pagalam greizi. Deviņdesmito gadu beigās es krāju mapītē avīzes ar attēliem no konkursiem, kas veltīti visa veida represētajiem un komunisma terora upuriem. Laika gaitā mapīte piepildījās galvenokārt ar pašu represēto organizāciju vaimanām, ka upuru ciešanas nav pietiekami uzskatāmi attēlotas, līdz visbeidzot man apnika sekot pavedieniem, kas nekur neved. Daži konkursa uzvarētāji tika līdz maketēšanai dabā, taču tagad reiz Esplanādē uzslietie kartona gabali ir sapelējuši šķūnītī. Vēl kaut kur dzeltē un tiek pārcilāti uzvarētāju rasējumi no deviņus gadus vecā konkursa par pieminekli komunistiskā terora upuriem pie Okupācijas muzeja, bet strīdi par šo teritoriju ir tik rūgti, ka labāk par to nemaz nedomāt. Laikam tāpēc reizēm ir bēdīgi soļot garām Brīvības piemineklim, mēģinot apjēgt, kā toreiz tie veči dabūja tik iespaidīgu būvi gatavu. Ja mēs šodien pilsētas vēsturiskajā centrā uzstādītu konstrukciju ar tikpat lielu svaru un vērienu, nav šaubu – starptautiskie mākslas un dizaina izdevumi skaļi novaidētos un drukātu šo būvi uz vāka. Diemžēl nevienam autoram nav bijis iemesla sapņot ar tādu vērienu – tā domāju līdz brīdim, kad uzmanību piesaistīja kāds šī gada konkurss par pieminekli Latvijas simtgadei Daugavpilī. Nesen žurnālā Latvijas Architektūra tika publicētas vizualizācijas mākslas darbam ar nosaukumu Saules mūžu Latvijai. Atšķīru – un man aizrāvās elpa. Pilsētas centrā, Vienības laukumā, ir paredzēts uzstādīt milzīgu pulētu bronzas lodi, kas simbolizē sauli. Tās kolosālie izmēri varētu būt salīdzināmi ar pareizticīgo katedrāles Esplanādē zeltīto kupolu un Aniša Kapūra Lielo pupu Čikāgā. Pulētās saules apakšējā daļa sastāv no stariem, kas apspīd mazu Latvijas kontūru, pati lode ir novietota uz diviem masīviem balstiem, kas simbolizē abas Daugavas malas. Ja šādu mākslas darbu izdotos īstenot, uz Daugavpili varētu doties ne tikai apskatīt Rotko centru, bet arī uztaisīt selfiju pie šī Ojāra Feldberga sapņa. Skaidrs, ka šāda darba izgatavošana nemaksā miljonu, pat ne divus vai trīs. Tas izskatās dārgāks, taču, no otras puses, – lētāks nekā Brīvības piemineklis, ja to izgatavotu šodien. Izņemot vinnestu lielajā loterijā, man nav priekšstata, kur var rast šādu naudu piemineklim, droši vien arī konkursa organizētāji šos zīmējumus tur rokās kā karstus, no ugunskura izņemtus kartupeļus, nezinot, no kuras puses sākt mizot. Viena lieta ir skaidra – šis ir vērienīgākais sapnis, kas veltīts Latvijas jubilejai. Tagad, divus gadus pirms simtgades, es labāk dzīvošu ar domu, ka Ķīnā vai kur citur bronzas krāsnis rūks un metāls formās plūdīs, nekā mierināšu sevi ar ideju, ka man simtgadē būs iespēja noskatīties mazbudžeta filmu par to, kā pirms 70 gadiem

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja