Pirms trīsdesmit gadiem mēs aizstaidzinājām Ļeņinus pa skuju taku un noplēsām gandrīz visus sirpjus un āmurus. Vērīgi aculiecinieki ik pa brīdim ziņoja par vēl nenovāktiem komunistu atribūtiem – ne reizi vien presei vajadzēja doties uz Mūkusalas promenādi filmēt krastmalas čuguna margas ar proletariāta galvenajiem darbarīkiem. Ir kāda slavena māja Teikā, kur sirpis ar āmuru no fasādes tika norauts, bet vieta palika neaizkrāsota, un šie simboli izcēlās vēl vairāk. Ja neskaita to objektu, kas slejas starp ziedošajām sakurām un skrituļošanas trasi, likās, ka trausls līdzsvars starp nojaucamo un atstājamo ir iestājies.
Sprāgstošo raķešu lietus netālajos kaimiņos sašķaidīja mūsu sūnojošo pieminekļu dusu. Saraksts ar lapām, kas izplēšamas no vēstures grāmatas, aug katru dienu. Ja vien netiks pieņemts likums par visu okupācijas pazīmju likvidēšanu, vismaz Andrejs Upīts pie Kongresu nama un Mstislavs Keldišs kaut kur kanālmalas krūmos turpinās vērot mūsu gaitas – tā nesen lēma Pieminekļu padome. Jāatzīst, krūmi nav nekāds šķērslis vērīgajiem līdzcilvēkiem, un ir parādījusies prasība izdzēst no Ķīšezera krastmalas meža divus granīta gabalus ar norādi, ka šajā vietā "bataljons numur tāds un tāds šķērsoja ezeru un uzsāka kaujas par Rīgas atbrīvošanu". Par šiem akmeņiem domas dalās – vieni redz tajos vēstures lieciniekus, citi saskata okupācijas slavināšanu un nepatiesas informācijas atspoguļošanu, jo tādu īstu kauju par Rīgu nav bijis.
Latvijā esot ap trīssimt piemiņas elementu, ko mēs varētu noārdīt, un šajā kontekstā man nākas domāt par latviešu traumām, kuras mēs neesam spējuši dziedināt. Man šķiet, ka šī traumas apziņa un identitātes veidošanās ar nebeidzamas, sulojošas rētas klātbūtni tiek kaut kā īpaši kultivēta. Apjomā dubultojies Okupācijas muzejs un desmit metru augstā betona siena Vecrīgā, no kuras dveš baisas skaņas, sirdi nav nomierinājusi. Man ir sajūta, it kā visi tie padomju laika akmeņi ir pacēlušies gaisā, gatavojas pikējošam uzbrukumam un mēs pa gaisu vicinām zobenu, cērtot šos bluķus gabalos. Un atkal no sūnām spraucas ārā jauni uzraksti un ģīmji, bet okupācijas nasta apziņā tā arī nespēj beigties. Rēta joprojām sulojas, ir bail tai pieskarties, aiziet uz nopietnu izmeklēšanu un paškritiski izvērtēt tautas veselības stāvokli.
Katrai tautai ir vajadzīgs savs terapijas kurss, un reizēm gadās redzēt īpaši efektīvas kūres. Kā zināms no fotogrāfijām, krievu karavīri virs Reihstāga Berlīnē pacēla sarkano karogu. Savukārt sagrautajā celtnē viņi ar ogli un zīmuļiem uz sienām parakstījās: "Te bija Fedja no Ļeņingradas", veidojot grūti aptveramu krievu vārdu džungļus. Tagad, pēc daudziem gadiem Reihstāgu rekonstruējot, šie krievu paraksti uz atsevišķām sienām tika saglabāti, iekonservēti un atstāti nākamajām paaudzēm. Redziet – šeit viņi ir bijuši un parakstījušies. Atcerieties to! Šī noteikti ir bijusi sāļa terapija, bet toreizējā parlamenta priekšsēdētāja argumentēja: "Tas veido mūs stiprākus, nevis vājākus. Tas veido cilvēci stiprāku." Ceru, ka arī mēs no šiem pieminekļu kariem iziesim ārā stiprāki.