It kā ar ilgstošo trauksmes stāvokli jau tāpat nebūtu gana, rit ceturtais kara gads, un degošu māju attēli ir normāla ziņu lentes ikdiena. Gazas joslā laikam nav vairs, kam degt, tāpēc visa reportieru uzmanība tiek tukšus kastroļus šķindinošiem palestīniešu bērniem, kuri grūstās rindā pēc putras. Dažiem nav kājas, citiem trūkst acs, bet kaut kā viņi dodas ēdiena virzienā. Un it kā ar to nebūtu gana, jau kuro dienu starptautisko ziņu virsraksti ir apmēram šādi: "Vairāk nekā simt raķešu lido Izraēlas virzienā" un "Teherānā vien ir iznīcināti vairāk nekā simt mērķu". Tieši šajā mirklī, kad rakstu šīs rindas, BBC galvenā ziņa ir šāda: "Šobrīd Irāna raida jaunu raķešu uzbrukumu…" It kā varētu pietikt, tomēr brīvdienās nācās pievērst uzmanību kovboja cepuri valkājošam slepkavam, kurš nošāvis ASV demokrātu senatoru un bija izveidojis sarakstu vēl ar septiņdesmit politiķu mērķiem.
Pērn mākslas centrā Zuzeum notika vērienīga izstāde ar nosaukumu Kur lai paslēpjās!. Šie vārdi bija aizgūti no Staļina perioda izskaņā tapuša Roberta Stārosta zīmējuma, un, lai gan kopš izstādes pagājis vairāk nekā gads, eksistenciālais uzsaukums manā apziņā ir iemitinājies un ik pa brīdim iekliedzas. Doties mežā un rast mierinājumu tur šobrīd nav iespējams: mežā putni ārdās, cits citu pārkliedzot, no ligzdām lec ārā jaunais perējums, un tā ir vismazāk mierīgā vieta dabā. Kad mežs neder, jūra parasti veldzē, bet ne tagad. Biju tur pastaigāties brīvdienās – vārnas liedagā knābāja izskalotas zivis, un to bija tik daudz, ka ar zļarkstēšanu dažām netīšām uzkāpu virsū. Mazie vilnīši viļāja sprāgušu un uzpūtušos roni, tas tur grozījās kā uz grila un izdalīja tādu smaku, kas noteikti neiet kopā ar dvēseles dziedēšanu.
Mieru un dziedināšanu vislabāk šobrīd var izjust Latvijas muzejos un galerijās. Mūsu vizuālajā mākslā jau desmitgadēm ir izkopta apolitiskā tradīcija, un man šķiet – jo vairāk māju sprāgst mūsu ekrānos, jo dziļāka, klusāka un neitrālāka mūsu māksla top. Tā noteikti nav slikta māksla – gluži pretēji, es pat būtu gatavs dzīvot šādā izstādes vidē un telefonā ielūkotos tik vien, lai indiešiem pasūtītu kebabu ar friškām. To es notiesātu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ceturtajā stāvā, kur šobrīd noris Viktora Timofejeva izstāde. Vienā no zālēm ir izveidota tāda kā vilciena kupeja ar mīkstiem sēdekļiem. Gar vienu logu slīd bezgalīga nekāda ainava, kas nepaliek atmiņā. Citā logā redzam dzelzceļa sliedes no kustīgā vagona, un šī ritmiskā kustība nekad nebeidzas. Kupejas krāsas ir mīkstas un patīkamas, tepiķis zem kājām slāpē skaņas, un trauksme patiešām atkāpjas. Ceļojums nekad nebeigsies.
Turpat netālu esošajā galerijā Māksla XO Lienes Mackus izstādē šī eskeipisma tēma turpinās tauriņu spārnu vērojumos. Ļoti labi spēju iztēloties situāciju, kad nav nekā svarīgāka uz pasaules kā iedziļināties kāpostu balteņa spārnu dzīslojumā un mēģināt attēlot šo balto trauslumu. Vai arī attēlot dīgstu, putekšņus, sēklas un šajā radīšanā savīties ar dabas procesiem, kļūt par vienu veselu ar lielo nezināmo. Šādās izstādēs pagaist visi tie sprāgušie roņi un degošās mājas, un šodien tās izrādās par vienīgajām drošajām miera salām, kur uz brīdi atgūt elpu.