Atceros lasījis par kādu smieklīgu epizodi no Kannu kinofestivāla vēstures. Glaunā suarejā par godu ģeniālajam zviedru kinovientuļniekam Ingmaram Bergmanam piedalījies pulciņš leģendāro "Bergmana meiteņu" – slavenas aktrises, kuras pie režisora nospēlējušas savas, iespējams, labākās lomas. Viņu vidū arī norvēģiete Līva Ulmane, kura klātesošajai smalkajai publikai pastāstījusi, kā Ingmars iemācījis viņai dzīvē daudz ļoti noderīgu lietu. Piemēram, slaukt kazu. "Arī govis es protu izslaukt, ja vajag," pārsteigtos godināšanas viesus šokējusi aktrise, veselīgi demonstrēdama savu noslēpumaini lepno nordisko smīnu.
Atminējos šo gadījumu mūsu literatūras un latviski melanholiskās dzīvesdziņas ģēnija Rūdolfa Blaumaņa sakarā. Arī viņš, virtuozo – jo tik ambivalenti traktējamo – noveļu autors un jaunās drāmas pirmatklājējs latviešu teātrī (kaut pats to nemaz nenojauta), prata slaukt govis. Lauku puisis tomēr.
Blaumanim – cilvēkam mīklai un izcilam vārda meistaram – veltīts, šodien Valmierā sākas jau piektais Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāls, kuram jaunas rakstnieka darbu teātra versijas sagatavojuši teju visi Latvijas teātri (izņemot Liepājas, Jauno Rīgas un LNO, kas, protams, žēl).
Zināms, ka valmierieši, teātra draugi sarūpējuši arī "īpašo Blaumaņa alutiņu", bet par pienu gan aizmirsuši. Tas nav pārmetums, nē. Tomēr Blaumanim tā piestāvētu ekoloģiski produkti – kaut vai svaigi siets siers un no īstas krāsns izvilkta maizīte – ar visu sakasnīti, lai bērni zina un ielāgo, kas tas vispār tāds ir.
Rūdolfa apcerētajos smalkajos dvēseles pinekļos lai šķetinās teatrāļi un literatūrzinātāji, bet īsteno lauku smeķi spēj dot vien lauku ēdiens. Arī Blaumaņa teātra festivāls ir kā tāds saimes galds, pie kura pulcēties, kad labi vai kad spēku aptrūkst. Ideāls, tīrs, sirdī pārdzīvojams notikums, jo tam taču ir gauži neformāls virsuzdevums – atrast savu sēklu mainīgajā pasaulē, kur nacionalitāte aizvien vairāk kļūst par dekoratīvu ierakstu (virtuālajā) pasē. Blaumaņa latviskais kods. Kaut Blaumanis lieliski rakstīja vācu un runāja krievu mēlē. Internacionālists Blaumanis, kura darbus mūsu pienākums būtu beidzot izvest pasaulē – labskanīgos modernos tulkojumos. Vienkārši – kā izcilu XX gadsimta pasaules līmeņa rakstnieku.
Varbūt vērta ir ideja šā gada Dienas gada balvu kultūrā drosmīgi piešķirt arī Rūdolfam Blaumanim kā latviskuma koda radītājam teātrī un dramaturģijā, kā arī viņa jaunajiem, radoši pārsteidzošajiem mantiniekiem dažādās mākslu sfērās. Tikmēr reālā "zelta kartupeļa" ieguvējus – jau divpadsmitās Dienas gada balvas kultūrā 11 laureātus – šoreiz esam nolēmuši neafišēt pirms ceremonijas (tā notiks 22. martā, tiešraide www.diena.lv no plkst. 19). Tradicionālo eseju Kas man ir/nav māksla publicēsim nākamajā KDi, tāpēc – palieciet kopā ar mums. Un dzeriet Latvijas gotiņu pienu uz savu un mūsu veselību!