Tādā siltumnīcā ar visām ērtībām un briesmām, ko tā piedāvā, plaukst Latvijas arhitektūra, bet tās stumbru un kātu pakājē – neviena apzināti neiesētā, tātad it kā neeksistējošā arhitektūras teorija un kritika. Ne gluži vīteņu un piepju, un nezāļu veidā, kas noteikti būtu apkarojamas, un tomēr tā tur ir. Arhitekti paši to bieži un dāsni aplaista virtuves sarunās un biroju ballītēs; tās lietderību, cik nu zinātnes finansējums un dabas pētnieku entuziasms ļauj, pēta skolās. Un tad arhitekti to plūc un izmanto kā leģitīmu fonu savu darbu izcelšanai konkursos, izstādēs un publikācijās. Tā, kā ar sūnām izklāj groziņu, lai Lieldienu olas smukāk sēdētu.
Īpaši lekni šī patvaļīgās teorijas sūna kuplo pavasaros, ap Latvijas Arhitektūras gada balvas laiku. Pēkšņas uzmanības saulīte tik ļoti aktivizē fotosintēzi siltumnīcā, tik daudz skābekļa tiek saražots, tik daudz liekā ūdens atbrīvots, ka stikli aizsvīst. Vietējie arhitektūras krāšņumaugi, kuri, starp citu, mierīgi izdzīvotu arī savvaļā (tas ir pārbaudīts), sacenšas ar dažiem retajiem ievestajiem, savdabīgo iesācēja kolekciju, kuru drīzāk raksturo dārznieka iegriba, nevis mērķtiecīga izpētes vai selekcijas sistēma. Visi krāšņumaugi savukārt konkurē ar praktiskajām ikdienas kultūrām, dārzeņiem un saknēm, kuras, visa gada garumā daudz bagātīgāk mēslotas, daudz bagātīgāk miglotas pret nevēlamas kritikas asnošanu to pakājē, pēkšņi jūtas mazāk novērtētas, pat resnas un neglītas. (Lai gan visos citos būvniecības tirgus ražas svētkos tieši to resnums un dīvainās formas saņem visas akolādes.) "Kas ir svarīgāks – smukums vai praktiskums?" no hlorofila vai plīstošie augi kliedz cits uz citu. Tā sauktās tradicionālās kultūras vai nicīgi par arbitrārām sauktās ievestās? Vai augu sacensībā vairāk punktu pelnījuši tie, kas rūpīgāk kopti, vai tie, kas izplaukuši nepieskatīti, neplānoti un par spīti? Un, tā strīdēdamies, banāni un kartupeļi (jā, kartupeļi siltumnīcā) neļķes un miķelīši (jā, miķelīši siltumnīcā), vēršas pie fona subkultūras sev pie kājām, patvaļīgajām, brīvprātīgajām bezvārda kritikas sūnām, teorijai, šai pakaišu vārpatai, un pāriplūstošas auglības sulās sadīgušajām simbiotiskajām un parazītiskajām publicitātes sēnēm. Lai tās izšķir, kas svarīgāks – kopīgi nekritiski ražas svētki vai elitārs skaistumkonkurss. Tā, it kā tām pašām savas slepenās dzīves, apetītes un ambīciju nebūtu. Un it kā tām nebūtu savu izdzīvošanas instinktu, rūpju un baiļu. Ja nu, piekrītot siltumnīcas flokšiem, atzīst, ka bietēm siltumnīcā tiešām nav vietas, un tās pašas tiek izstādītas ārā? Ja nu kādu palmu tiktāl saslavē, ka tā, lepnumā izslējusies, izsit caurumu siltumnīcas jumtā un apdraud mūs visus?
Jo, par spīti visam, mēs visi kopā vienādi mīlam un lolojam savu siltumnīcu, vienādi cīnāmies par dārznieka uzmanību un vienādi priecājamies par viņa viesu uzslavām neatkarīgi no tā, kur, svētkus sagaidot, nonākam – uz viņa galda, vāzē vai ļoti vajadzīgajā kompostā.
Ko no visas šīs pavasara orģijas redz nejaušs, ārpusesošs garāmgājējs? Droši vien ne vairāk par kondensāta aizplīvurotā mīlas cīņā radušos plaukstas nospiedumu uz norasojušā siltumnīcas stikla.
Jebkurā gadījumā viskvēlākie sveicieni, skūpsti un nopūtas svētkos, mīļā Latvijas arhitektūra!