Tagad es zinu visu par kaķi. Līdz šim viņš mēdza pazust no mājām uz pāris dienām un atgriežoties žēli ņaudēt bikla kaķēna balstiņā. Tēloja badu, lai gan savām acīm biju redzējis, kā ar četriem kodieniem, nežēlīgi kraukšķinādams, notiesā prāvu pagalma peli, tāpēc sirds iežēlināšanas metodes darbojās arvien mazāk. Tagad Žoriks staigā ar GPS raidītāju un, pašam nezinot, ir zaudējis visu savu melnā runča privātumu. Skat, vienā naktī kārtīgi šiverējies pa kaimiņu mājas pagalmu, ilgi bijis viņu šķūnī, tad taisnā solī devies uz nākamajām mājām kilometra attālumā, kur visdrīzāk izēdis ārā noliktās vietējā kaķa bļodiņas. Pat ja nav izēdis – GPS aplikācijā redzu viņa notērētās kalorijas, veikto attālumu un varu precīzi aprēķināt šķīvī beramo skrembuļu daudzumu. Cik nostaigājis, tik arī kraukšķīšu bļodā, nekādas pārbarošanas. Neesmu vēl izpētījis aplikācijas Premium iespējas, bet tur noteikti ir jābūt pulsa mērītājam, lai redzētu – viņš ir bēdzis no lapsas, plēsies ar citiem runčiem vai tikai nakts aizsegā nokopis viņu traukus. Par to, vai Žoriks tikpat žēli prasa ēst citās mājās, nemaz negribu domāt, lai gan GPS sensors rāda viņa pēdas iekštelpās. Noteikti gļuks.
Par kaķa un saviem ēšanas paradumiem nupat domāju, lasot par jaunām lietotnēm un sekošanas sistēmām, kas pieejamas ēdināšanas jomā. Nevienam nepatīk kafejnīcu apmeklētāji, kuri paņem vienu dzērienu, nosēžas labākajā vietā pie loga un dirn pusi dienas. Tāpēc viesmīlības jomā tiek attīstītas jaunas sistēmas – katrs apmeklētājs ir personalizēts, un kopējā sistēmā ir redzams pasūtījuma apjoms, ir zināms, cik ilgā laikā tiek notiesāts katrs ēdiens, ir zināms galdiņš, pie kura kompānija apsēžas, turklāt – atšķirībā no Žorika – apmeklētāji paši var aplikācijā ierakstīt atsauksmes pavāriem par maltīti. Rezultātā tiek veidots apmeklētāja profils citām reizēm un vietām. Kad pasūtīsiet galdiņu, uz reitingu balstītā sistēma dos iespēju mieloties pie labākā galdiņa loga pusē, saņemt mazāk sālītu ēdienu vai pretēji – sēdēt caurvējā netālu no tualetes un malkot ūdeņainu kapučīno.
Esmu pārliecināts, ka tas ir tuvākā laika jautājums, līdz mākslīgā intelekta sistēmas būs izveidojušas pilnīgāku manu lietotāja profilu un man nebūs jālasa aizdomīgas recenzijas, lai saprastu, uz kuru izrādi iet un kuru izstādi skatīt. Balstoties uz to, kādu mūziku straumēju, kāda tipa ēstūžos barojos un kādas muļķības runāju dzērumā, tiks piemeklēta tāda izrāde, kuras laikā nebūs garlaikoti jāsūkā ledenes un jāpēta nagu augšanas ātrums. Savukārt izstādē pie manis izpeldēs glezna, kuras priekšā būšu gatavs nomesties ceļos, apraudāties, nokratīt dienas smagumu un doties tālāk atvieglots. Mani pat neinteresē, vai šajā gleznā būs uzgleznotas govis miglā no analogā laikmeta vai krāsu rimbuļi, kas manas vizītes gaidās ir sacepti uz balta audekla ar mākslīgā prāta vadītu otu.
Žoriks, nelietis tāds, pirms dažām dienām savu sensoru nokasīja nost, pameta pļavā un atjaunoja savas nezināmās gaitas. Es gan palikšu pieslēgts pie globālā tīkla – man tik bieži šai dzīvē ir vīlies, gribas kaut ko no tīra mazliet.