Rīgas cirks vēsturiski bijis kā vietējās kultūras, sociālās un ekonomiskās vides termometrs. Aplūkojot tā vēsturi, ir iespējams secināt, kas bijis svarīgs un nozīmīgs dažādu laiku Rīgas iedzīvotājiem. Pēc pievienošanās Padomju Savienībai Salamonska cirks kļuva par Rīgas cirku un Sojuzgoscirk sistēmas daļu.
Nākamās lielās pārmaiņas notika 80. un 90. gadu mijā, kad, izirstot Padomju Savienībai, izira arī milzīgais un spēcīgais Sojuzgoscirk mehānisms. Rīgas cirks, lai gan vēl joprojām sabiedrības atmiņā kā mākslinieciski nozīmīga telpa, piedzīvoja smagus ekonomiskus izaicinājumus. Šis periods šobrīd ir vismazāk pētīts, ņemot vērā materiālu trūkumu un juku laikiem piemītošo notikumu fiksēšanas haotiskumu.
Izaicinājumi turpinājās cits pēc cita, un 21. gadsimtā, līdz 2016. gadam, Rīgas cirks palēnām ieguva jaunu seju, atgriezās skatītāji.
Cirka kā skatuves mākslas veida pētniecība Latvijas kultūrvēsturei ir vēl salīdzinoši svešs temats. Iespējams, tas ir saistīts ar cirkam piedēvēto izklaidējošo lomu sabiedrībā un Rīgas cirka karnevālisko tēlu – tā vienmēr bijusi mainīga telpa, kas šķietami nekad nemainās. Cirks kā mākslas veids arī citās pasaules kultūrās ir kā ieceļotājs, kas migrē no vienas pilsētas uz otru, aiz sevis atstājot tikai atmiņas un nostāstus.
Grāmatu veidojušas jaunas un ambiciozas Rīgas cirka pētnieces, kuru interese ir veidojusies un augusi studiju gados un praktiskā darbā Rīgas cirkā. Grāmatas sastādītājas - Rīgas cirka pašreizējā direktore Māra Pāvula un Tartu universitātes doktorante Elvīra Avota. Informāciju par cirka māksliniekiem un ilustrācijas grāmatas veidotāji ieguvuši gan bagātīgajos Rīgas cirka arhīvos, gan arī Latvijas un citvalstu krātuvēs.
Grāmatas māksliniece - Anna Aizsilniece.