Ievērojamais rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts, grāmatu Simts vientulības gadu un Pulkvedim neviens neraksta autors Gabriels Garsijas Markess šo romānu sarakstīja mūža nogalē, bet pirmpublicējumu tas piedzīvoja jau desmit gadus pēc autora nāves.
Šī ir devītā Gabriela Garsijas Markesa grāmata, kas izdota latviešu valodā. No spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups. Grāmatas vāka un maketa dizainu veidojis Zelta ābeles gada mākslinieks Zigmunds Lapsa. Izdevumā iekļauti arī Gabriela Grasijas Markesa dēlu, Rodrigo un Gonsalo Barču, ievadavārdi grāmatas pirmpublicējumam un ir publicējuma redaktora Kristovala Pera pēcvārds par garo un sarežģīto manuskripta ceļu, līdz tā izdošanai grāmatā.
Tiksimies augustā ir grāmata, ko izlasīt vienā elpas vilcienā, lai vēlreiz sastaptos ar izcilo autoru ikdienišķi trauslās realitātes mijiedarbībā ar maģiski pravietisko. Dzīves mirklīgums, alkas baudīt un mīlēt – meditatīva un jutekliska himna dzīvei un reizē aicinājums uz dziļākām pārdomām.
Kristīne Kirkila, izdevniecības Latvijas Mediji direktore: ""Šī grāmata nekam neder. Tā ir jāiznīcina." ir autora paša vārdi par sevis radīto darbu, kas vairākkārt izcelts no atvilktnes, pārstrādāts, nonācis turpat atpakaļ un līdz pat Gabriela Garsijas Markesa nāves stundai tur palicis, tā arī autora līdz galam nekad neatzīts par pietiekami labu publicēšanai. Tomēr ne tikai viņa abi dēli Rodrigo un Gonsalo, arī citi, kam Markess paspēja ļaut manuskriptā ieskatīties vai klausīties, bija ne tikai pārliecināti par to, ka darbs ir jāpublicē, bet arī par to, ka tas ir labs.
Jautājums par autora darba publicēšanu pēc viņa nāves nekad nav viennozīmīgs. Un gandrīz vienmēr, lasot šādu grāmatu, ir sajūta kā noziedzniekam, jo pakausī pulsē sajūta par kaut ko aizliegtu. Un arī izdot šādu grāmatu vienmēr šķiet nedaudz grēcīgi, bet neizdot Markesu arī ir neiespējami… tikpat, cik vērtēt viņa darbu pēc nāves…
… un tomēr, - izlasīto nav iespējams novērtēt negatīvi! “
Grāmatas tulkotājs Edvīns Raups: “Gabriela Garsijas Markesa pēdējā romāna galvenajā lomā ir sieviete, un viņa ir sieviete – liktenis gan vīrietim, kurš nonācis viņas spēka laukā, gan pati savā pašapziņā. Taču Markess nebūtu Markess, ja nepamanītu, ka arī pašapziņa reizēm ir spēka lauks, no kura grūti izkļūt ar veselu ādu. Neviennozīmīgi vērtēts, romāns saglabā apburošās jeb maģiskās realitātes vēsmas un Markesa unikālo rokrakstu.”