Būt brīvam: intervija ar Kirilu Serebreņņikovu

Nepatiktu, neviens tad arī nepanāktu, lai Nacionālajā teātrī taptu viņa otrais uzvedums, proti, Georga Bīhnera lugas Voiceks iestudējums, kura pirmizrādi gaidām. Necienītu, nebūtu paaicinājis Gunu Zariņu un Artūru Skrastiņu spēlēt savā jaunākajā filmā. Vai, piemēram, ja pats negribētu, nekad nenotiktu savā ziņā unikālais projekts, par kuru uzzināju, pētot datorā režisora radošo biogrāfiju: "Kirils Serebreņņikovs uzaicinājis no Latvijas jaunu režisoru Viesturu Meikšānu iestudēt Maskavas Dailes teātrī Vasilija Sigareva lugu Kareņins." Ar šo spilgto faktu tad arī sāku... Kas pamudināja Jūs aicināt latviešu režisoru iestudēt lugu ar krievu klasikas varoni centrā un kāpēc izvēlējāties tieši Meikšānu, kā viņu atradāt?Man šķiet interesanti, ja mūsdienu rietumu režisori, autori kaut kā pilnīgi negaidīti ierauga krievu kultūras klasiskos sižetus un tēmas. Kad pats visu laiku diendienā lūko savējos, neko īpašu vairs nevari saskatīt, ieradums traucē dzimt jaunai atziņai. Vispār man liekas, ka spilgtākie sasniegumi mākslā, teātri ieskaitot, rodas tad, ja konkrētajā jaunrades procesā iejaucas svešinieks, proti, citas nacionālās kultūras vai citas mākslas nozares pārstāvis. Tādēļ arī meklēju... Un atradu Latvijā Viesturu Meikšānu, uz Valmieru nebraucu, bet ierakstā noskatījos dažas viņa izrādes un nolēmu, ka varētu sanākt auglīgi.Kas Meikšāna darbos Jūs pārliecināja, ka - jā, der!?Ieraudzīju, ka aktieri labi strādā. Kaut valodu nesapratu, tomēr darbības gaitā man teju viss bija skaidrs. Konstatēju, ka Viesturs pārņemts ar lielām, nopietnām formām, t.i., viņš nav tāds istabas režisors, kad domas, iztēle nepārvar mājīgo šaurumu un galu galā viss ris un risinās, tā sakot, istabiņā. Viņš ir ar perspektīvu gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē. Re, Oļegs Pavlovičs (Tabakovs, A. Čehova Maskavas Dailes teātra direktors – M.S.) uzreiz viņā ir iekrampējies, piedāvājis iestudēt nākamo izrādi, turklāt uz Lielās skatuves. Jūs jau Kareņinu vēl neesat redzējis, pirmizrādes laikā esat šeit, Rīgā...Skatījos pirmizrāžu caurlaides. Jā, man ir jautājumi aktieriem, bet Meikšāna darbs, it sevišķi kopveidolā ar Reiņa Suhanova un Annas Heinrihsones paveikto, ir ļoti labs.Cerams, ka par to pie mums rakstīs. Mūsu medijiem piemīt tāds nelāga paradums, ja ārzemēs iestudē Hermanis vai Žagars, tad visi daudzina, ja kas cits – atsauksmes ir kūtras.Nav taisnīgi, šī situācija jums ir jālabo... Saprotiet, tagad  skatuves mākslā ienāk jauna režisoru paaudze, tai jādod iespēja apliecināt sevi, attīstīties. Ja es būtu, piemēram, kāda liela, valstiski nozīmīga teātra vadītājs, tad dižmeistarus iestudēt izrādes neaicinātu, jo domāju, ka visi dižie savus diždarbus jau ir ierakstījuši vēsturē, un cerība, ka tiks radīts vēl kāds šedevrs, ir niecīga. Toties piedāvāt darbu kādam jaunam, varbūt pat iesācējam, bet ļoti nopietnam iesācējam, režisoram, kas ir pieteicis sevi kā liela radošā mēroga meklētājs, manuprāt, nudien ir gan interesanti, gan auglīgi. Vilšanās tādos gadījumos notiek reti. Mazpazīstama personība, bet kurai, tu jūti, ir milzīgs potenciāls - tāds būtu mans trumpis sava teātra jaunrades gara atdzīvināšanā.Bet kā jūs ar Ojāru Rubeni viens otru atradāt?  Viņš mani sameklēja. Atklāti sakot, tas bija triecienuzbrukums... Piezvanīja, ilgi, tā un šitā aicināja kaut ko iestudēt, beidzot pierunāja, devu piekrišanu, solījos konkrētāk padomāt. Nākamajā dienā, teātra ieejai tuvojoties, redzu kādu vīru, kurš pēkšņi nāk man klāt: "Labdien, esmu Rubenis, kas jums vakar no Rīgas zvanīja." "Kā!", saku, "šorīt jau atbraucāt?" "Jā, nav ko laiku vilcināt..." Es apstulbu un pilnīgi, protams, padevos, tādu vadītāju nevar neapbrīnot...Mums ir divi tādi direktori. Ojārs, kas ir Nacionālā teātra, es teiktu, tēvs, un Evita Sniedze - Valmieras drāmas teātra māte.   O, jā! Viņa ir burvīga. Šie divi direktori, kā jau esmu apjautis, nodarbojas ar itin visu, proti, pilnīgi veltī sevi savam teātrim. Tādu cilvēku nudien ir maz. Vadītāji, kuru galvenais dzinulis ir mīlestība gan pret cilvēkiem, gan pret darbu, viņu gadījumā - teātra mākslu.Kas ierosināja iestudēt Mirušās dvēseles? Mēs toreiz jau pirmajā tikšanās dienā kopā sēdējām, sēdējām, domājām, domājām, tā pārrunu laikā radās šis nosaukums Mirušās dvēseles... Redzat, pirms tam biju sapņojis tās iestudēt Maskavā, taču, kamēr biju aizņemts ar citu uzvedumu, Gogoļa darbam klāt ķērās Mindaugs Karbauskis, kurš pa īstam to nemaz negribēja, bet Oļegs Pavlovičs pierunāja, teju pat lika... Bet es gribēju... Man  bieži tā sanāk, ka mana klusībā izlolotā vēlme tiek uzspiesta citam un iznākumā nevienam nav labi... Kā radās ideja visas lomas atdot vīriešiem? Man uzreiz bija skaidrs, ka tam tā jābūt. Kāpēc?Nezinu. Vienkārši sapratu - tā, ne citādi.Kad skatījos Mirušās dvēseles, šķiet, trešo reizi, iedomājos, cik būtu interesanti, ja šo pašu izrādi Jūs iestudētu tikai ar aktrisēm, pat dažas lomas sadalīju, piemēram, Dita Lūriņa - Korobočka, tāda maziņa, maziņa, smukiņa, smukiņa, nevis kārbiņa, bet lādīte…Domāju, ka izrāde būtu pavisam citāda. Turklāt nezinu, vai tā gūtu līdzīgus panākumus, šaubos... Saprotiet, 70% teātra apmeklētāju ir sievietes, bet viņām ir patīkami redzēt uz skatuves vīriešus, tāds efekts pastāv... Iedomājieties, iepriekšējā gadsimta vidū un vēl agrāk uz skatuves valdīja lielās aktrises tēls, gandrīz katrā teātrī bija šī skaistule – dīva, uz kuru speciāli visi gāja skatīties, kura spēlēja visas galvenās lomas... Tagad tas ir aizgājis. Kāpēc? Tāpēc ka vīrieši, kas sēdēja teātra zālē un apbrīnoja šīs skaistās dižās aktrises, pārcēlās uz citurieni. Viņi tagad ir estrādes, televīzijas skatītāji, jo tieši tur plaukst mūsdienīgās seksuālās skaistules tēls. Cildena galvenā varone, kāda, piemēram, bijusi jūsu Artmane vai Radziņa, vairs nav pieprasīta, tagad teātrī ir vīriešu laiks.Nezinu, vai varu tam līdz galam piekrist, nu kaut vai Rēzijas Kalniņas skatītāju kuplā skaita  dēļ, taču  sava daļa patiesības Jūsu teiktajā noteikti ir, un tagad arī skaidrs, kāpēc Ojārs tik intensīvi veidoja aktieru trupas vīriešu daļu, kas Nacionālajā teātrī pašlaik ir ļoti spilgta.Kad ieraudzīju Nacionālā teātra aktierus, gandrīz momentā zemapziņā dzima šī ideja par Mirušo dvēseļu tēlotājiem. Kādi puiši! Gan jaunie, gan vidējā vecuma - acis deg, enerģija rautin raujas ārā. Ātri sapratu, ka daudz ko varēsim paveikt. Bet tagad Voicekā man ir vīrieši jau pavisam no citas paaudzes – Dumpis un Puga (tiesa, Puga bija arī Mirušajās dvēselēs), un gribu uzsvērt, ka viņi ir brīnišķīgi aktieri, apbrīnojami profesionāli. Maskavā nekā tāda nav.Nu gan...Tā nav taisnība, glaimojat...   Ir taisnība, un paskaidrošu, kāpēc. Pie jums patiesi profesionāls aktieris ir absolūti brīvs, ikdienā viņam neko nevajag tēlot, viņam nelīp klāt šis prastais izrādīšanās plīvurs, ar kuru Maskavā aktieri krāšņojas ik uz soļa. Ienāk aktieris, teiksim, pie manis istabā, un viņam pa priekšu soļo viņa nopelni: es esmu Tautas mākslinieks, es esmu vairāku prēmiju laureāts, es esmu Teātra savienības Valdes loceklis, es esmu utt. … Tad viņš apsēžas tev pretī, un tu nezini, ko ar šo visu darīt.Šajā kontekstā, piemēram, mums kopā ar Meikšānu bija problēma: ilgi nevarējām atrast aktieri galvenajai lomai. Iedomājieties, Kareņina lomai! Atceros, viens великий артист (liels аktieris – krievu val.), kas bija jau trešais pretendents, atnāca un pateica, ka luga esot fantastiska, ka viņš esot pilns dedzīgas apņēmības spēlēt, taču tā saucamajā kopējā lasījuma dienā viņš uzzināja, ka izrādi spēlēs uz Mazās skatuves, un, nikni aizsviezdams lugas eksemplāru, nodārdināja, ka negrasās kraukāt asinis kādu tur simts skatītāju priekšā, un – prom!Šeit nekas tāds būtībā nav iespējams, jo jūsu aktieri ir audzināti Eiropas skatuves mākslas tradīcijās, konkrētāk varu salīdzināt ar Vāciju, kur drīz arī iestudēšu izrādi. Viņi ir labā profesionālā formā, viņi ir iekšēji organizēti, viņi darbu dara, nevis ar saviem nopelniem dižojas. Viņi strādā. Un mēģinājumā, kad katru sekundi redzi, kā labas lietas top, tu saproti – tavā priekšā ir aktieris ar lielo burtu. Bet viņi paši par to nedomā, neatceras, nebazūnē, ar viņiem nevajag kaut kā īpaši sarunāties, viņi ir demokrātiski, vienkārši, bet visu dara tā, ka es saprotu, - lūk, nacionālā vērtība.Visu interviju lasiet www.kroders.lv.