Gerijā Māksla XO līdz 16. novembrim būs aplūkojama tēlnieka Gļeba Panteļejeva izstāde Hormonija, kurā viņš uz vēsturiskiem varoņiem un lietu kārtību izvēlējies paskatīties caur hormonālās sistēmas aspektu. Izstādē esam kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas sestdienas skolas mākslas interesentu grupu, un mums izvēršas saruna ne tikai par izstādi, bet arī par formas un idejas attiecībām tēlniecībā, mākslu publiskā telpā un Pulka ielas Muzeju krātuves kompleksā nu jau publiski pieejamo jaunizveidoto antīkās un renesanses tēlniecības nolējumu ekspozīciju, ko ir iekārtojis Gļebs Panteļejevs. Viņš ir arī viens no aktīvākajiem cīnītājiem pret jauno nodokļu reformu, kas ļoti smagi varētu ietekmēt mākslinieku dzīvi.
Viena no sestdienas skolas dalībniecēm pavaicā, kādu sievieti personību Gļebs Panteļejevs vēlētos attēlot, un viņš uzreiz atbild – Džemmu Skulmi. Viņam ir stāsts, ka Džemma reiz esot pienākusi, pataustījusi tēlnieka bicepsu un noteikusi: "Jā, manam Ojāram bija stingrāki."
Kas ir "hormonija"? Vai tas ir pašizdomāts vārds?
Vārdā "hormonija" nav burta "a" nevis tāpēc, ka nokļūdījos, kaut arī es varu pieļaut kļūdas latviešu valodas tekstos, bet tāpēc, ka tas tā ir domāts. Izstāde ir nevis par harmonisku stāvokli klasiskā izpratnē, bet par hormonu ietekmi ne tikai uz cilvēku, bet arī uz notikumiem un vēsturi. Hormons ir tas, kas daudzos gadījumos rada diskomfortu, un te rodas šī vārdu spēle.
Kā nonāci pie izstādes idejas?
Izstādes ideja uzreiz nekad nav skaidra, tu saproti, ka kaut kas iekšā rūgst, bet, kas tieši būs, nav zināms. To, kādā virzienā viss konkrēti ved, varu saprast tikai brīdī, kad sāku strādāt. Neesmu no tiem māksliniekiem, kas sākumā uzraksta koncepciju un tad atbilstoši realizē šo nostādni. Man jēga rodas strādājot. Pirmie izstādei tapa Ļeņina sērijas darbi, jo tieši tajā brīdī lasīju jaunāko pētījumu par Ļeņinu, un man radās jautājums, kas viņu virzīja, kur slēpās viņa nemiers, kāpēc viņš to darīja. Kāpēc vēsture tam ārprātam izvēlējās tieši viņu? Un kas ir galu galā tas ārprāts? Vai tā ir traģēdija, notikums, bez kura labāk varēja iztikt, vai tomēr viņa virzītā revolūcija deva kaut ko cilvēcei kopumā?
Man radās sajūta, ka viņš ir bijis hormonāli ekstrēmi piepildīts vīrietis. Viņam visa hormonālā vētra pārauga neiedomājamā sabiedriskā aktivitātē, viņa intelektuālais potenciāls ir absolūti unikāls. Revolūcija zināmā mērā ir auglības simbols, jo iedomāsimies XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma stagnējošās, degradējušās monarhijas. Un tajā brīdī rodas tādi cilvēki, kas apaugļo civilizāciju, pārnestā nozīmē viņi to apsēklo.
Pastāsti par izstādē skatāmajām Ļeņina skulptūrām – viens ir ratiņkrēslā, dzīves noslēgumā, otrs attēlots "spermas okeānā".
Ļeņins ratiņkrēslā ir veltīts, lai cik tas skanētu nekonkrēti, cilvēka garīgajai un ķermeniskajai dimensijai. Viena no pēdējām slavenajām fotogrāfijām ar Ļeņinu ir uzņemta Gorkos, kur viņš aizvadīja ratiņkrēslā sava mūža pēdējos mēnešus. Gribēju parādīt ķermeņa sairšanu, jo arī no fotogrāfijām var saprast, ka viņš praktiski ir jau mūmija. Attēlos var redzēt, ka viņa seja jau ir tāda, ka viņš vairs nesaprot, kas notiek apkārt, tāpēc apzināti to veidoju skaistu, tādu kā piemineklī. Jo, par spīti sairstošajam ķermenim, sejai ir jāsimbolizē viņa stiprais gars.
Man pārmet, ka es viņu slavinu, un vaicā, kāpēc esmu pieķēries tieši šai tēmai, vai esmu komunists un vai tas ir kāds pasūtījuma darbs. Vienu reizi pajokoju un atbildēju kolēģim, ka to ir pasūtījis Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Genadijs Zjuganovs savam kabinetam, un to pateicu ļoti nopietni. Pirmkārt, es neesmu komunists. Otrkārt, Ļeņins ir drausmīgi pretīgs tips, nelietis, intrigants, manipulators. Viņš izmantoja cilvēkus, bija neiedomājami cinisks, bet viņš bija arī ģeniāls.
Darbā Ļeņins spermas okeānā ir tā doma, ko es jau stāstīju par civilizācijas apsēklošanu.
Kāpēc Ļeņins spermas okeānā rāda pigu?
Tas ir sveiciens no pagātnes, nekas nav beidzies. Viņu nevajag pāragri aizmirst, tas nav patīkams sveiciens, drīzāk ļauns un draudošs.
Kuri ir tie hormoni, kas vada abus tavus Ļeņinus?
Tie ir adrenalīns un testosterons, bīstams kokteilis, tāds hormonāls speedball (heroīna un kokaīna maisījums). Testosterons liek meklēt piedzīvojumus, bet adrenalīns izdalās šī meklējuma rezultātā. Savienojums izraisa nopietnu atkarību.
Katrs darbs caur kādiem konkrētiem tēliem ir pakļauts šai hormonu teorijai. Pastāsti, lūdzu, par pārējiem.
Lūk, darbs, kas veltīts testosteronam, tas ir vīriešu hormons, kas atbild par seksuālo funkciju un dzimumtieksmi, arī par agresiju. Tradicionālā vīrišķības buķete tiek nodrošināta ar testosterona piešprici. Šajā darbā ir redzami divi varoņi, kurus savieno viens ērzeļa ķermenis, – Rihards Vāgners un Modests Musorgskis jaunībā. Divi romantisma laika komponisti, taču katrs pārstāv savu kultūru. Abiem galvā ir ķivere, tas, protams, nav nejauši, jo viens ir saistīts ar Vāciju, bet otrs – ar Krieviju.
Darbā ir vairāki līmeņi, ne tikai izstādes koncepcijā formulētā ideja par hormonu ietekmi uz cilvēkiem. Piemēram, kāds mans paziņa atnāca uz atklāšanu un teica, ka viņš šo darbu būtu nosaucis Nord Stream, kas ir gāzes vads no Krievijas uz Vāciju. Abas šīs lielvaras man ir attēlotas vienā ķermenī, tā ir potenciālā bīstamība, kas no tā var sanākt. Tādēļ arī kentaura tēls, kas it kā ir ļoti skaists, tomēr man asociējas ar bīstamību.
Tālāk ir skulptūra, kurā katrs no diviem tēliem atbilst estrogēna un progesterona hormonam, kas ir sieviešu hormoni un atbild par seksualitāti, arī par dažādiem citiem aspektiem. Darbs saucas Sieviešu diena. Te uzreiz gribētu, lai tu mani saprastu pareizi, jo par šo darbu jau esmu saņēmis daudz pārmetumu. Man vaicā, kāpēc visi vīrieši, kas ir attēloti izstādē, ir skaisti varoņi, bet sievietes izskatās kā lepras slimnieki, kam muskuļi atdalās no kauliem. Tādos gadījumos es atbildu, ka tās nav sievietes, lai arī tām ir piešķirtas kādas konkrētas pazīmes (krūtis un sarkanas lūpas – L. B.-P.), bet tas esmu es pats.
Man bija divas pieklājīgas skices plastilīnā kādam pasūtījumam, un mēs ilgi strādājām ar pasūtītāju, bet mums kaut kā negāja, kaut arī skices bija ļoti glītas – divas vīriešu figūriņas. Es noliku tās plauktā un uz laiku aizmirsu. Tad kādā ne pārāk labā dienā atnācu niknumā mājās un sapratu, ka man vajag kaut ko izdarīt. Ieraudzīju skices, sākumā paņēmu vienu, sasēju mezglā un metu pret sienu un otru arī. No rīta atnācu, pacēlu abas figūras no grīdas un sapratu, ka tas ir tieši tas, ko gribu redzēt. Visa mana negatīvā enerģija un ļaunums ir tur iekšā. Tajā brīdī pa radio stāstīja par Pussy Riot akcijām, un es sapratu, ka esmu tās meitenes, tas pats niknums. Tā ir mana sajūta. Tā nav mizogīnija, ko man grib piešūt, tieši pretēji.
Kas ir tie lielie vilki, kas mūs sagaida pie ieejas?
Vilku pāris ir pavasara karantīnas rezultāts. Mēs strādājām ar Olgu (Gļeba Panteļejeva dzīvesbiedre tēlniece Olga Šilova – L. B.-P.) darbnīcā, nodarbības akadēmijā norisinājās attālināti. Vilku pārītis ir adrenalīns, viņi ir neapmierināti un gaudo, tās ir ilgas pēc serotonīna, dopamīna un endorfīna, kauciens pēc laimes un harmonijas. Nevar teikt, ka mēs no karantīnas bijām tik nelaimīgi, bet tas pasaules mēroga diskomforts un depresija noteikti atspoguļojas vilku pāra noskaņojumā. Neapšaubāmi tas ir mans alter ego tajā laikā, tā es mūs ar Olgu redzēju, bet tas nenozīmē, ka mēs bijām homo homini lupus est (cilvēks cilvēkam vilks – latīņu valodā), jo, strādājot vienā darbnīcā kopš studiju gadiem, mēs esam labi pieslīpējušies viens pie otra.
Šie darbi ir mana atgriešanās pie ģeometriskām formām, ko lielā mērā diktē tehnika – metinājums no tērauda loksnes.
Tā ir iespēja strādāt lielā formātā samērā ātri un nebūt atkarīgam no meistaru metāllējēju vai akmeņkaļu pakalpojumiem. Arī mūsdienu tehnoloģijas nāk par labu, jo visi griešanas darbi tiek veikti ar lāzeru atšķirībā no deviņdesmitajiem gadiem, kad mēs griezām metāla loksni ar rokas slīpmašīnām. Skulptūras ir cinkotas un noturīgas pret atmosfēras ietekmi.
Tavi bļitkotāji, ja salīdzina ar pārējo izstādi, šķiet ļoti poētiski.
Šis ir harmoniskākais izstādes darbs, tāpēc arī saucas Melatonīns, kas ir miega un imunitātes hormons. Es šo skatu vienkārši ieraudzīju. Ikdienā braucot pāri Lielupes tiltam, ievēroju, ka viņi tur kā mušiņas sēž. Tādi meditatīvi cilvēciņi, kas pilnībā iegājuši sevī, un upe zem viņiem ir bezgalīga. Eskeipisms. Darbs ir kontrastā ar Vilkiem, ar šo darbu cikls noslēdzas.
Mans pirmais darba nosaukums bija Nāves gaismā, atsaucoties, protams, uz Blaumani. Es aizņēmos no Edgara Vērpes bļitkotāja kostīmu, un mani ieskenēja bļitkotāja tērpā. To failu es atdevu 3D printēšanā, un manu figūriņu printēja deviņas stundas. Tad pēc šī etalona visus piecdesmit precīzi atlēja bronzā. Tas esmu es, manu seju tajā mazajā tēlā var izšķirt ļoti labi, tur var redzēt manas ūsas un īkšķi. Un šo brīnišķīgo stikla ledu izgatavojusi lieliska stikla māksliniece Anda Munkevica.
Pastāsti, kā tu nonāc pie formas. Cik lielu lomu te spēlē ideja, kurai pakļaujas forma, vai tieši otrādi?
Es neatdalu saturu no formas, jo forma ir saturs. Atbildot uz jautājumu, kas ir svarīgāk, es atbildētu ļoti nemoderni – svarīgāka ir forma. Jo, ja man nebūtu svarīgāka forma, es ar tēlniecību nenodarbotos. Šīs idejas es realizētu pavisam citā valodā. Bet man svarīgākais ir, kā to iekšējo niezi dabūt redzamu formā. Mana valoda ir tēlniecības valoda, un forma man šajā valodā ir svarīgākā. Ne tāpēc, ka es būtu formālists, man, protams, nav tā, ka es taisu ķiņķēziņus un skatos, kas tur sanāks, o, re, kur vilks! (Smejas.) Es strādāju motivēti. Viss rodas paralēli, notiek idejas transformācija materiālā.
Kā saka mans kolēģis Kristaps Ancāns – vajag ļauties formai, tā tevi izvedīs. Es ļaujos formai, man patīk, ka materiāls padodas man, bet arī otrādāk. Tās ir cilvēciskas attiecības: no vienas puses – spiediens, no otras puses – paļaušanās un piekrišana. Erotiskas attiecības ar materiālu.
Runājot par formu un to, kas ir mākslas būtība, izcili teicis Vladimirs Majakovskis savā dzejolī:
Поэзия – та же добыча радия.
В грамм добыча, в годы труды.
Изводишь единого слова ради
Тысячи тонн словесной руды.
Но как испепеляюще слов этих жжение
Рядом с тлением слова-сырца.
Эти слова приводят в движение
Тысячи лет миллионов сердца.
Brīnišķīgi, tieši par būtību. Viena vārda dēļ tu pārstrādā simtiem tonnu vielas, rūdas. Bet tāpēc arī tas viens vārds ir tik dedzinošs, un tas pēc tam aizdedzina miljoniem siržu tūkstošiem gadu.
Vai tev nekad nav gribējies izpaust ideju kādā citā medijā?
Mūzikā – nenormāli! Kad klausos mūziku, es sevi identificēju ar atsevišķiem mūziķiem. Iztēlojos sevi tajā lomā, bet esmu apdalīts melodiju atskaņošanā, man ir nepaklausīga balss.
Tu esi arī vairāku pieminekļu autors. Arī Vilki, kas ir skatāmi šajā izstādē, būtībā ir ārvides skulptūras. Kā tu kopumā vērtē situāciju ar mākslu publiskā telpā Latvijā?
Manuprāt, trūkst tieši mūsdienu tēlniecības objektu. Es nedomāju stilistikas ziņā, jo laikmetīgās tēlniecības valoda ir neiedomājami daudzveidīga – no izsmalcināta figurālisma līdz instalācijai ar skaņu un gaismu. Nevar teikt, ka nenotiek nekas, bet parasti tas ir saistīts ar politiku vai vēsturi, ar kaut kādu ideoloģisku nepieciešamību. Taču tādi objekti var rasties arī mākslas kā tādas dēļ, mākslas kā īpaša domāšanas veida dēļ. Ļoti ceru uz jaunajā Arhitektūras likumā iestrādāto normu par procentu mākslai, tas varētu radīt labu paātrinājumu pilsētvides mākslas tapšanā.
Tu esi iekārtojis Pulka ielas Muzeju krātuves kompleksā publiski pieejamo antīkās un renesanses tēlniecības nolējumu ekspozīciju. Kā tev patika ar to strādāt?
Negaidīju, ka tas man tā patiks. Es piekritu, jo man ir pieredze izstāžu iekārtošanā, arī muzejā. Kad sāku strādāt un man bija jādzīvo kopā ar antīkajām skulptūrām, es tās atklāju pilnībā no jauna. Mozus skulptūra jau tagad šķiet liela, bet bērnībā tā man likās gigantiska. Vecāki mani bieži veda uz Aizrobežu mākslas muzeju Rīgas pilī, tā kļuva par vienu no manām iemīļotākajām vietām.
Es izdzīvoju visu no jauna, sajutos kā bērnībā. Atcerējos savas izjūtas, kādas man bija septiņu desmit gadu vecumā un tagad – skatoties kā profesionālim. Antīkajā tēlniecībā ir mūsu civilizācijas vizuālās kultūras pamati, no tā veidojas mūsdienu vizuāli plastiskā uztvere. Laikmetīgā māksla ir ļoti dažāda, materiāli ir daudzveidīgi, bet ķermeniskais vēl joprojām ir svarīgs, pat abstraktajā mākslā. Rietumeiropas māksla ir absolūti antropocentriska, galvenokārt pateicoties grieķiem. Pasaules harmonija tiek parādīta caur cilvēku. Vēl nesen iegāju iekšā tajā telpā, un mani pārņēma pilnīgs miers un harmonija.
Tu esi iesaistījies cīņā pret jauno nodokļu reformu. Kā tev šķiet, kas ir tas, ko valsts nesaprot par mākslinieka būtību šajā kontekstā?
Aizbildinoties ar rūpēm par mākslinieku vecumdienām un sociālo aizsardzību, valdība grasās dramatiski palielināt nodokļu slogu. Atsevišķās nozarēs, piemēram, manējā – lielformāta tēlniecībā –, nodokļu slogs pieaug trīs reizes. Gribu atkārtot – trīs reizes! Mums saka – kļūstiet par firmām un strādājiet kā saimnieciskās darbības veicēji, biznesa subjekti. Pirmkārt, es neesmu uzņēmējs, man nav biznesa talanta. Nedomāju, ka finanšu ministrs Reirs būtu priecīgs, ja viņam liktu vadīt sanāksmes Finanšu ministrijā, dziedot operas tenora balsī.
Ar mums grib izdarīt tieši to, tikai otrādi. Mēs neesam radīti grāmatvedībai un peļņas gūšanai, starp radīšanu un ražošanu ir milzīga starpība, tās ir divas dažādas motivācijas. Līdzšinējais nodokļu režīms nebija pašmērķīga radošo lutināšana, tā bija mūsu iespēja strādāt radoši, radīt nacionālo kultūras produktu, un iepriekšējās varas to saprata. Absolūtais vairākums no tā, ko mēs darām, nenes peļņu. Es personīgi lielāko daļu no tā, ko esmu nopelnījis, investēju jaunu darbu radīšanā, ieskaitot šo izstādi. Un šī izstāde skatītājiem ir pieejama par brīvu, honorārus par izstādēm Latvijas mākslinieki nesaņem.
Mēs ieguldām savu naudu nacionālajā kultūrā, un tas bija iespējams, pateicoties zināmiem nodokļu atvieglojumiem, kas nav nemaz tik neparasti Eiropā un pasaulē. Valstīs, kurās kultūru uzskata par stratēģiski svarīgu nozari un neuztver māksliniekus kā lūzerus. Tagad man šo iespēju valdība grib atņemt.
Mums nodokļu sistēma bija tāda, kāda tā bija, tieši tādēļ, lai mēs varētu radīt mākslas darbus. Ja mums būs tādi paši noteikumi kā ražotājiem un biznesam, mēs nevarēsim to darīt. Es vairs nevarēšu sarīkot šādu izstādi. Ja valdības iecerētā nodokļu reforma izies cauri, Latvijas tēlniecība kā mākslas žanrs tiks pakāpeniski iznīcināta.