Par vasaras sezonas spilgtāko notikumu simfoniskajā mūzikā kļuva 8. augustā Dzintaru koncertzālē notikušais Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestra un tā muzikālā vadītāja Antonio Papāno koncerts. Klausītājiem tika piedāvāts nopietns repertuārs – Jozefa Haidna oratorijas Pasaules radīšana pirmās daļas ievads, Leonarda Bernsteina Pirmā simfonija Jeremija un Gustava Mālera Pirmā simfonija Titāns. No Latvijas orķestris devās uz Lielbritāniju, lai 10. augustā izpildītu šo programmu festivālā BBC Proms Londonas Karaliskajā Alberta zālē.
Par godu komponista un diriģenta Leonarda Bernsteina (1918–1990) simtgadei kompānija Warner Classics pagājušajā nedēļā laida klajā Antonio Papāno un Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestra veidoto triju amerikāņu klasiķa simfoniju ierakstu.
Maestro Antonio Papāno vada Romas orķestri kopš 2005. gada. Kopš 2002. gada viņš ir arī Londonas Karaliskās jeb Koventgārdena operas muzikālais līderis. Viņš bijis Norvēģijas Nacionālās operas un Briseles Karaliskās operas La Monnaie/ De Munt muzikālais vadītājs, kā arī diriģējis labākos orķestrus pasaulē.
Sers Antonio Papāno ir izcils pianists, kura sniegumu var novērtēt gan kamermūzikas koncertos, gan ierakstos ar lieliskiem dziedātājiem. Par Warner Classics izdotajiem albumiem, kuri tapuši sadarbībā ar mecosoprānu Džoisu Didonato (Joyce and Tony: Live at Wigmore Hall, 2015) un tenoru Īanu Bostridžu (Shakespeare Songs, 2016), Antonio Papāno divus gadus pēc kārtas ir ieguvis balvu Grammy.
Pēc orķestra mēģinājuma Dzintaru koncertzālē 8. augustā Antonio Papāno sniedza interviju KDi.
Jūrmalā un Londonā piedāvātās programmas centrā ir Leonarda Bernsteina Pirmā simfonija Jeremija. Vai mūsdienu mūzikā ir tikpat kolorītas un daudzpusīgas personības, kāds bija Bernsteins?
Nē, pašlaik tāda Leonarda Bernsteina mums nav. Nav cilvēka, kurš būtu ne tikai kolorīts, bet arī tik izglītots, izsmalcināts, ekspresīvs un atvērts. Nav cilvēka ar tik vērīgu prātu. Nav cilvēka, kurš tik dziļi un aizrautīgi varētu stāstīt par mūziku un izskaidrot to visplašākajam klausītāju lokam. Bernsteins bija unikāls. Viņš bija ļoti tuvs Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestra draugs (no 1983. līdz 1990. gadam Leonards Bernsteins bija Romas orķestra goda prezidents – J. J.).
Ar savām aktivitātēm – Bernsteina simfoniju un citu opusu atskaņojumu Romā, jaunākā ieraksta izdošanu – mēs vēlamies apsveikt viņu simtgadē un pateikt: "Paldies, Lenij!" 2018./2019. gada sezonu Romā 12.–14. oktobrī atklāsim ar viņa mūzikla Vestsaidas stāsts koncertizpildījumu. Galvenās lomas atveidos soprāns Nadīne Sjera un tenors Aleks Šrāders.
Ceru, ka Bernsteina simtgadē publika ieklausīsies viņa nopietnajā mūzikā, kura tomēr nekad nebūs tik populāra kā Vestsaidas stāsts, Brīnišķīgā pilsēta un citi viņa mūzikli. Domāju, ka tagad ir pienācis Bernsteina laiks – laiks no jauna atklāt viņa daiļradi. Pjērs Bulēzs ir aizgājis. Daudziem komponistiem, ieskaitot Bernsteinu, avangards ir nodarījis pāri, tas viņus izstūma perifērijā un marginalizēja.
Bernsteina mūzikā ir jūtama atklātība, sirsnība, patiesīgums. Visas trīs viņa simfonijas ir stāsts par ticības krīzi. Pirmā simfonija Jeremija komponēta 1942. gadā, kad pasaule juka prātā. Bernsteins jautāja – kāpēc? Viņa simfonijās skan šis "kāpēc?", taču katra opusa finālā komponists meklē ceļu uz glābšanu, miera atjaunošanu. Viņš cer, ka ticība atgriezīsies un cilvēki dzīvos harmonijā. Varbūt izklausās pārāk romantiski, taču tā ir ļoti humāna ideja. Ja atcerēsimies to, interpretējot Bernsteina lielos skaņdarbus, viņa mūzika iegūst papildu vērtību.
Saprotams, kāpēc avangarda un laikmetīgās mūzikas karognesēji nekad nav pieņēmuši Leonarda Bernsteina un, piemēram, Bendžamina Britena daiļradi. Bernsteina mūzikā patiešām ir daudz aizguvumu un citātu. Viņa darbos var sadzirdēt ronu Koplendu, Gustavu Māleru, Paulu Hindemitu un daudzus citus. Bernsteins bija diriģents un ideāli pārzināja mūzikas vēsturi, viņš mīlēja mūziku. Bernsteins mēdza teikt: "Džeza elementu manā mūzikā ir vairāk nekā manis paša būtības. Tā ir daļa manis, kas raujas ārpusē. Šie elementi ir spēcīgāki par mani." Viņš par to gandrīz atvainojās. Bernsteins to neslēpa, viņš bija atklāts un pieņēma sevi tādu, kāds viņš bija.
Koncerta programmā esmu iekļāvis skaņdarbus, kas ir tuvi Bernsteinam. Viņš dievināja Gustavu Māleru un bija izcils Jozefa Haidna mūzikas interprets. Koncerta sākumam izvēlējos Haidna oratorijas Pasaules radīšana pirmās daļas ievadu, kas arī sasaucas ar Mālera Pirmo simfoniju. Tas ir vēstījums par pirmsākumiem, radīšanu, pasaules pamošanos.
Jūs visu savu laiku veltāt diviem kolektīviem – Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestrim un Londonas Karaliskajai operai – un reti stājaties pie citu orķestru pults. Kāpēc?
Tieši pagājušajā 2017./2018. gada sezonā es atsāku sadarbību ar citiem orķestriem, pavadīju daudz laika Vācijā. Man bija interesanti un svarīgi iepazīt jaunus kolektīvus un atkal satikties ar orķestriem, kurus sen nebiju diriģējis. Var teikt, ka ieeju citā savas dzīves posmā. Sākotnēji bija plānots, ka drīzumā atstāšu Londonas Karaliskās operas muzikālā vadītāja amatu, tāpēc laikus sāku gatavoties savām nākotnes gaitām pie citu orķestru pults.
Es daudz ko esmu ieguvis, būdams šo divu lielisko kolektīvu vadītājs. Jūtos kā vīrs ar divām sievām. Taču, lai attīstītos, man ir nepieciešams vairāk svaiga gaisa, ko varu ieelpot arī kaut kur citur.
Cik ilgi būsiet Londonas Karaliskās operas līderis?
Es paņemšu vienu brīvu gadu 2020./2021. gada sezonā, pēc tam turpināšu darbu 2022. un 2023. gadā – tātad vēl divas papildu sezonas muzikālā vadītāja amatā.
Ar kuriem orķestriem plānojat sadarboties?
Pavisam nesen diriģēju Berlīnes filharmoniķus, Eiropas kamerorķestri, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Drēzdenes Valsts kapelu, Berlīnes Valsts kapelu un Ņujorkas filharmonijas orķestri. Nākotnē daudz strādāšu ar jauniešu orķestriem – Verbjē festivāla jauniešu orķestri, Eiropas Savienības jauniešu orķestri, ASV Nacionālo jauniešu orķestri.
2021. gadā diriģēšu Džakomo Pučīni operu Meitene no Rietumiem Berlīnes Valsts operā, Karola Šimanovska Karali Rodžeru Milānas Teatro alla Scala un Riharda Vāgnera Nirnbergas meistardziedoņus Ņujorkas Metropolitēna operā.
Kādus pārdzīvojumus jums sniedz simfoniskā mūzika, un kādus – opera?
Simfoniskā mūzika man ir ļāvusi ieskatīties sevī. Pateicoties darbam ar Romas orķestri, daudz ko esmu iemācījies – par pašu mūziku un tās uztveri, skanējumu un akustiku. Savukārt operā mēs radām teatrālu intensitāti, kam ir jāpiemīt arī simfoniskajai mūzikai. Gan operteātrī, gan koncertzālē mēs stāstām stāstus. Operā šis stāsts ir konkrētāks, simfoniskajā mūzikā – abstraktāks.
Operā ir jādomā ne tikai par mūziku, bet arī režiju, scenogrāfiju, gaismu partitūru. Ja šie elementi pareizi savienojas un uz skatuves veidojas patiesas attiecības starp varoņiem, iespaids var būt grandiozs. Klausoties Riharda Vāgnera operas, var piedzīvot katarsi. Londonas Karaliskajā operā jau esam sākuši Nībelunga gredzena mēģinājumus – rudenī četras reizes diriģēšu pilnu ciklu.
Kad Londonā diriģējat izrādes, kurās dzied tādas zvaigznes kā Anna Ņetrebko un Jonass Kaufmanis, vai jūtat, ka viņu klātbūtne maina atmosfēru teātrī?
Jā, protams, tāda ir zvaigznes būtība. Šie mākslinieki izstaro īpašu enerģiju un gaismu. Tam ir ciešs sakars ar viņu inteliģenci, instinktiem, vokālo talantu, muzikalitāti, vēlmi komunicēt un aiznest līdz klausītājam ļoti spēcīgas emocijas. Viņi to dara ar lielu pārliecību.
To visu acumirklī jūt gan publika, gan orķestra mūziķi – orķestris uzreiz sāk skanēt labāk, atsaucoties uz šīs mākslinieciskās situācijas intensifikāciju. Mūziķi jūt, uz ko ir spējīgi šie dziedātāji, un saprot, ka viņiem ir īpašas kvalitātes, – tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Opera ir teātra mākslas veids, un zvaigznēm ir liela loma. Publika alkst šīs harismas, spozmes un pievilcības. Taču harisma ir talanta ārējā izpausme – šie lieliskie dziedātāji ir ļoti disciplinēti, viņi smagi strādā, mācās jaunas lomas. Pēdējos gados man ir bijusi laime bieži sadarboties ar Jonasu Kaufmani, esmu diriģējis dažas izrādes ar Annu Ņetrebko. Ceru, ka mums būs vēl vairāk kopdarbu.
Pēdējos mēnešos daudzi ievērojami diriģenti, piemēram, Džeimss Levains un Šarls Dituā, ir nonākuši seksa skandālu krustugunīs. Kāda bija jūsu reakcija, kad 2. augustā kļuva zināms, ka pēc 26. jūlijā laikrakstā The Washington Post publicētā materiāla no amata atbrīvots Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra galvenais diriģents itāļu maestro Daniēle Gati, kuru dažas mūziķes apvainojušas nepiedienīgā uzvedībā?
Šīs ziņas mani ļoti sarūgtināja. Man par to ir grūti runāt, jo mums nav pieejams pietiekami daudz faktu. Mēs zinām, kas ir teikts laikraksta publikācijā. Ir jāsaglabā nevainīguma prezumpcijas princips, taču šķiet, ka pašlaik cilvēks tiek nosodīts pārāk ātri, kamēr viņa vaina vēl nav atzīta. Es nekādā ziņā nevēlos aizskart tos, kuri, iespējams, ir cietuši, mums par to nav visas informācijas. Protams, tas ir smagi – zaudēt tik lielu, nozīmīgu amatu.
Vai šādi precedenti var ietekmēt diriģentu uzvedību?
Nezinu, cilvēki ir dažādi. Esam nonākuši situācijā, kurā visi ir ārkārtīgi jūtīgi. Mums ar to ir jārēķinās. Tas liek aizdomāties. Dzīvojam pasaulē, kurā viss strauji mainās. Pēc desmit gadiem viss atkal būs citādi, un kurš tagad zina – kā būs. Pašlaik visiem ir jāatceras par smalkjūtību un jābūt apzinīgiem. Par Daniēles Gati gadījumu… Jo mazāk es izteikšos, jo labāk. Man viņa ir ļoti žēl, es zinu, ka viņš pārdzīvo un cieš.
Mainīsim tēmu, parunāsim par kaut ko patīkamāku. Piemēram, par jūsu klavierspēli. Vai ir cerības, ka biežāk redzēsim jūs pie klavierēm?
Oktobrī iznāks albums Requiem: The Pity of War, kuru esmu ierakstījis kopā ar tenoru Īanu Bostridžu. Programma ir veltīta Pirmā pasaules kara beigu simtgadei, tajā ir iekļautas Gustava Mālera, Kurta Veila, Džordža Batervorta un Rūdija Štefana dziesmas. Šo programmu piedāvāsim arī koncertā.
Laiku pa laikam es spēlēju klavieres. Gribētos biežāk. Man patīk uzstāties ar baritonu Matiasu Gērni. Jūnija sākumā uz Londonas Karaliskās operas skatuves sniedzu kamermūzikas koncertu kopā ar mecosoprānu Džoisu Didonato. Viņa ir ļoti dāsna māksliniece, dzīvesprieka un pozitīvas enerģijas pilna. Kad strādāju ar Džoisu, man ir sajūta, ka viss ir iespējams. Viņa ir laipna, labsirdīga. Džoisai ir apbrīnojamas darbaspējas. Es jau runāju par harismu, un Džoisai tāda ir! Kad viņa uznāk uz skatuves, tas ir maģisks brīdis.
Manas profesionālās dzīves lielākā daļa ir saistīta ar simfoniskās un opermūzikas rutīnu – tā ir mana ikdiena, šajā kontekstā es nelietoju vārdu "rutīna" sliktā nozīmē. Stājoties pie diriģenta pults, es zinu, kas no manis tiek gaidīts. Savukārt, kad apsēžos pie klavierēm, sajūtas ir absolūti citādas. Es tikko sniedzu kamermūzikas koncertu Berlīnē, spēlēju Edvarda Elgara Klavieru kvintetu. Kaut kas tāds mani uzreiz izsit no rutīnas, no ierastā dzīves un darba ritma. Tas mani atgriež karjeras pirmsākumos, tāpēc es izmantoju šādas iespējas. Skaidrs, ka būtu vieglāk nedarīt neko un atpūsties, taču es tā nevaru.
Kas mūzikā jums sniedz vislielāko gandarījumu? Kuros brīžos jūtaties laimīgs?
Kad Berlīnē atskaņoju Elgaru, klausītāju vidū bija Daniels Barenboims un Igors Levits. Tajā dienā es spēlēju diezgan labi un biju ļoti laimīgs! Es priecājos par darbu ar Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestri un par izrādēm Londonas Karaliskajā operā. Ar abiem kolektīviem esam daudz ko sasnieguši. Londonā pagājušajā sezonā mums bija brīnišķīgas Džuzepes Verdi Makbeta un Dmitrija Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas izrādes. Ar Romas orķestri labi nospēlējām Leonarda Bernsteina simfonijas un Gustava Mālera Devīto, mums bija atbildīgas turnejas, Vācijā atskaņojām Riharda Štrausa simfonisko poēmu Varoņa dzīve.
Šie sasniegumi mani dara laimīgu. Ieguldītais darbs atmaksājas, orķestri ir apmierināti ar rezultātu. Būdams abu kolektīvu muzikālais vadītājs, es zinu, ko mēs varam uzlabot, un esmu pret sevi prasīgs. Ja pats orķestris jūt, ka ir izdarīts labs darbs, tas mani vienmēr priecē. Tas nenotiek katrā koncertā, katrā izrādē, un tas motivē strādāt arvien cītīgāk, mēs to apspriežam mēģinājumos. Esmu pārliecināts: orķestris un tā skanējums top mēģinājumos. Ja orķestra mākslinieki zina, ko un kāpēc viņi dara, ja mums ir kopīgs mērķis, mūzika spēj sagādāt visdziļāko pārdzīvojumu.
Mūzikā ir viegli ieslīgt rutīnā – es atkal pieminu šo vārdu, šoreiz jau citā kontekstā. Mēs esam profesionāļi, visu zinām, varam strādāt ātri, mums ir prasmes, pieredze un zināšanas – ko tur saspringt?! Taču mums katru reizi ir jāsper solis tālāk, jāmēģina sasniegt to, kas vēl nav sasniegts. Ir jābūt ideālam, uz ko mēs visi varētu tiekties. Tas prasa smagu darbu, daudz asiņu, sviedru un asaru.
Jūs esat dzimis itāļu ģimenē Londonā. Kuras ir jūsu rakstura itāliskākās un britiskākās īpašības?
Esmu nepacietīgs – tas ir itāļiem raksturīgi. Taču esmu arī ļoti lirisks. Varētu šķist, ka šīs īpašības ir pretrunā viena ar otru, jo liriskums eksistē tajā poētiskajā pasaulē, kurā nav steigas un var mierpilni izbaudīt katru mirkli. Savukārt angliskais manī ir profesionālisms un cieņa pret apkārtējiem, viņu privāto telpu.
Kurā pilsētā jūtaties ērtāk – Londonā vai Romā?
Abas ir diezgan haotiskas pilsētas. Gan Londona, gan Roma ir manas mājas. Tās ir vienlīdz nozīmīgas manā dzīvē – kā vienas monētas divas puses. Necenšos aizbēgt no vienas pilsētas, lai ātrāk nokļūtu otrā.