Dženifere Deivisa 2015.–2017. gadā bija Londonas Karaliskās operas jauno dziedātāju programmas dalībniece. Šeit viņa atveidojusi Adīnu Gaetāno Doniceti komēdijā Mīlas dzēriens, Ifigēniju Georga Frīdriha Hendeļa operā Orests, Arbatu Volfganga Amadeja Mocarta operā Mitridats, Pontas karalis, Inesi Džuzepes Verdi Trubadūrā, kā arī Eifrosines un Laheses lomu Luidži Rosi operā Orfejs.
Dženifere Deivisa dziedājusi arī laikmetīgo mūziku – piedalījusies godalgotajā mūsdienu britu komponista Filipa Veneblsa operas Psihoze 4.48 pasaules pirmizrādē. Nākotnes plānos – lomas Karaliskajā operā un Veksfordas Operas festivālā, debija Anglijas Nacionālajā operā Londonā, Sanfrancisko operā un Tulūzas operā.
Intervijā KDi Dženifere Deivisa stāsta par debiju Elzas lomā un sadarbību ar diriģentu Andri Nelsonu.
Vai jums Elzas loma bija jāapgūst īpaši ātri, kad kļuva zināms, ka to Londonā nedziedās Kristīne Opolais?
Sākotnēji bija paredzēts, ka šajā iestudējumā es "piesegšu" Kristīni Opolais – būšu uz rezervistu soliņa. Lomai gatavojos aptuveni gadu. Ja runa ir par tik lielu partiju, būt "rezervistei" ir pat sarežģītāk nekā faktiski dziedāt šo lomu. Tev var piezvanīt deviņos no rīta un pateikt: dziedātāja ir saslimusi, tev šovakar būs viņa jāaizstāj. Es iemācījos Elzas lomu un piedalījos mēģinājumos kopā ar diriģentu Andri Nelsonu, režisoru Deividu Oldenu un visiem kolēģiem. Viņi man ļoti palīdzēja, jo tu patiešām iepazīsti lomu tikai tad, kad dziedi uz skatuves, kad tavai varonei veidojas attiecības ar citiem personāžiem.
Šī ir brīnišķīga partija, kurā ir viss. Jādzied gan pieklusināti, gan skaļi, gan augšējā, gan vidējā reģistrā. Elza var šķist divdimensionāla varone, taču patiesībā tas ir sarežģīts raksturs. Elza ir tīra, skaista un ļoti maiga meitene, kura vēlas zināt, kas ir viņas vīrs. Viņa pieļauj cilvēcisku kļūdu, ko mēs varētu viņai piedot.
Vai saprotat Elzu un viņas rīcību? Kāpēc viņa neuzticas Loengrīnam?
Jā, es viņu saprotu. Elza ir ļoti ticīga. Viņa tic lūgšanas spēkam: ja viņa lūgs Dievu, tas noteikti piepildīsies. Taču, kad Elzas dvēselē tiek iesēts šaubu grauds, viņa skatās uz vīru un sāk domāt – kas tu esi? No kurienes tu nāc? Vai esi no maniem sapņiem? Vai tevī ir kaut kas maģisks? Elza mīl Loengrīnu, nesaprotot, kāpēc. Tas ir dabiski, ka viņa vēlas uzzināt sava vīra vārdu. Viņš pretojas, un viņa kļūst arvien uzstājīgāka – Elzai tas patiešām ir jāzina. Taču viņa neapzinās savu vēlmju sekas.
Loengrīns nav viņu brīdinājis, cik bīstami tas izrādīsies, ja sieva uzdos viņam šos jautājumus. Elza cer, ka viss būs kārtībā, viņa domā, ka Loengrīns var atklāt viņai savus noslēpumus, kad viņi būs divatā. Turklāt viņa cer, ka jebkurā gadījumā Dievs viņai palīdzēs – viņa, kā vienmēr, varēs viņam lūgt jebko, kā tas ir bijis līdz šim. Viņa ir pārliecināta: "Dievs mani mīl, viņš izdarīs visu, ko es lūgšu. Visu mūžu esmu sapņojusi par šādu vīrieti, un Dievs man viņu ir atsūtījis."
Iespējams, Elzai ir raksturīga šāda naiva augstprātība, jo viņa patiešām neuzskata, ka notiks kaut kas briesmīgs, ja viņa uzdos Loengrīnam aizliegtos jautājumus. Elza nenojauš situācijas bīstamību, un tas ir tik cilvēcīgi.
Pats Loengrīns tajā arī ir daļēji vainīgs?
Nedomāju, ka viņš ir vainīgs. Viņš uztver Elzu kā sev perfekti piemērotu sievieti – viņa ir tā vienīgā, izredzētā, ar kuru viņš paliks kopā, kuru mīlēs un kura neuzdos viņam jautājumus. Loengrīns patiesi mīl Elzu, taču viņš tomēr varēja viņu pabrīdināt par sekām: "Ja tu man jautāsi, es būšu spiests atbildēt. Ja tas notiks, es tevi atstāšu." Elza to uzzina tikai tad, kad ir jau par vēlu, kad Loengrīns dzied savu slaveno āriju. Tajā brīdī viņa apzinās, cik traģisku kļūdu ir pieļāvusi. Viņas jautājumi jau ir uzdoti, vairs neko nav iespējams mainīt.
Elza tic tam, ko viņai saka Ortrūde un Telramunds, kuri viņai ir kā audžuvecāki. Elza domā – varbūt viņiem ir taisnība? Viņu pārņem šaubas. Viņa atceras Loengrīna vārdus: savas mīlestības dēļ esmu atstājis visskaistāko vietu, būtībā – paradīzi. Elzai šķiet – kādu dienu pamodīšos, un tevis vairs nebūs blakus. Es nezināšu, kas tu esi, kā tevi sauc un kur tevi meklēt. Tieši neskaidrība liek viņai uzdot Loengrīnam visus šos jautājumus. Elza saka: tu esi burvīgs, tava atnākšana ir brīnums, bet kā es varēšu tikt ar visu galā, ja tevis vairs nebūs blakus?
Ko Loengrīns mums vēsta par pasauli, kurā dzīvojam?
Pirmām kārtām tā ir pasaka. Atnāk varonis un izglābj princesi – tas ir skaisti. Nevar aizmirst, ka darbība risinās kara apstākļos. Mūsu pasaulē arī ir daudz militāro konfliktu un dažādu satricinājumu, cilvēki daudzviet jūtas apdraudēti, tāpēc šo operu var uztvert ļoti reālistiski.
Loengrīns ir varonis, kurš atgādina Jēzu Kristu, – viņš ir unikāls, atšķiras no visiem pārējiem. Brīžiem uz viņu pat ir grūti skatīties, jo Loengrīns ir fantastisks, mistisks, brīnišķīgs radījums. Pasaule ar viņu nespēj sadzīvot, nezina, kā izturēties pret cilvēku, kurš ir tik tīrs, īsts, labdabīgs, taisnīgs un cildens. Tāpēc beigās viņam ir jāatstāj šī pasaule. Pat ja Elza neuzdotu Loengrīnam aizliegtos jautājumus, viņš pēc kāda laika dotos prom. Viņš šeit neuzkavētos ilgāku laiku.
Kāpēc pasaule nespēj sadzīvot ar šādu cilvēku?
Mēs viņam nodarītu pāri, jo nezinām, kā ar viņu apieties. Tas ir Loengrīna likteņa traģisms. Pat Elza, kuru var uzskatīt par viņa tuvāko cilvēku un domubiedri, nespēj ar viņu sadzīvot, pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir, un pilnībā viņam uzticēties. Viņai kaut kas par viņu tomēr ir jāzina, un tas ir ļoti cilvēciski. Savukārt Loengrīns ir līdzīgs eņģelim, viņš ir no citas pasaules. Tādā ziņā viņi nepiestāv viens otram. Šī ir pasaka ar traģiskām beigām.
Kādi ir jūsu iespaidi par sadarbību ar Andri Nelsonu?
Es pat nezinu, kā to izteikt vārdos... Mūzika no viņa plūst. Loengrīns ir gara opera, un mums bija tikai divi ģenerālmēģinājumi, kuros izpildījām operu no sākuma līdz beigām. Tas ir viens no skaistākajiem, aizraujošākajiem darbiem manā karjerā. Andris elpo, un rodas mūzika. Jūs jūtat, ka šī mūzika dzīvo viņa ķermenī. Andris spēj precīzi parādīt, ko vēlas panākt. Vērot viņu darbā ir bauda. Andris ir ne tikai sava amata meistars, bet arī sirsnīgs, silts cilvēks. Viņš uztver mūziku ar sirdi, un jūs to gan jūtat, gan redzat viņa sejā un roku kustībās. Tā ir neaprakstāma sajūta, kad redzu Andra iedvesmojošo skatienu, brīdi pirms man ir jāsāk dziedāt. Uzstāties viņa vadībā ir brīnumaina pieredze.