Kristofs Onodibio (1975) ir franču rakstnieks. Viņa romāni Ienirt un Ticēt brīnumainajam Vinetas Bergas tulkojumā iznākuši arī latviešu valodā apgādā Zvaigzne ABC. Par romānu Ienirt Onodibio saņēmis Franču akadēmijas Lielo romāna balvu un Teofrasta Renodo balvu kategorijā «literatūra jauniešiem» (2013). Ikdienā Kristofs Onodibio strādā nedēļas izdevuma Le Point kultūras nodaļā, viņam ir arī autorraidījums radio France Culture un TV kanālā TF1. Rakstīšanai atliek laiks agros rītos, kad Parīze un ģimene vēl guļ.
Ar Francijas Kultūras institūta un apgāda Zvaigzne ABC gādību Kristofs Onodibio viesojās Latvijā septembra otrajā pusē. Ļoti noslogotas triju dienu vizītes laikā rakstnieks paspēja sniegt vairākas intervijas, divreiz tikties ar lasītājiem un – pats galvenais! – izpeldēties dižjūrā pie Ventspils pusstundu pirms tikšanās ar lasītājiem Ventspils Galvenajā bibliotēkā.
Pirms romāna Ienirt jūs bijāt sarakstījis vēl vairākus darbus, tomēr ilgi bijāt pazīstams tikai Francijā. Kā notika izlaušanās pasaulē?
Tas notika vēl pirms Ienirt. Uzrakstīju romānu Birmiete, un to pārtulkoja vairākās Eiropas valodās un izdeva arī Ķīnā. Tomēr Ienirt panākumi bija daudz jūtamāki, jo sākās ar milzu atzinību Francijā. Rakstīju romānu Ienirt sešus gadus un tā turpinājumu Ticēt brīnumainajam četrus gadus, tā ka kopumā abi šie darbi bijuši ar mani desmit gadu.
Ienirt saņēma divas lielas franču literārās balvas – Franču akadēmijas Lielo romāna balvu un Teofrasta Renodo balvu kategorijā «literatūra jauniešiem». Ar otro balvu ir interesanti, to pasniedz viduslaiku pilsētiņā Ludēnā, kur viduslaikos dedzināja raganas, – pilsētiņā, kas ir slavena ar šīm prāvām. Tu atrodies vietā, kur savulaik darbojās raganu tribunāls, un tev jāatbild uz jautājumiem par savu grāmatu triju stundu garumā. Tas bija gan ļoti pagodinoši – jo jaunieši paši bija izraudzījušies manu grāmatu un gribēja to lasīt –, gan nedaudz baisi. Pēc tādiem panākumiem romāna tālākais ceļš bija daudz vieglāks. Mani pašu gan iepriecināja, gan izbrīnīja tieši otrā balva – tā, ko piešķīra jaunieši.
Jā, interesanti, Latvijā jūsu romānus ir lasījuši gana daudz vīriešu, par jauniem cilvēkiem gan nemācēšu sacīt.
Francijā trīs ceturtdaļas lasītāju ir sievietes, vīrieši vispār maz lasa romānus. Nezinu, kāpēc, jo, manuprāt, tieši romāni ir tādi ļoti precīzi ceļojumi, kas ļauj labāk saprast pasauli. Lasot romānu, cilvēks var izbaudīt tik daudzas lietas, kuras tādējādi var izprast labāk: nāvi, piedzimšanu, dzīvi. Ko nozīmē gūt panākumus, kas ir patiešām svarīgs, kā tikt pāri zaudējuma sāpēm. Sievietes nekautrējas par to lasīt romānos un, iespējams, tāpēc labāk tiek galā ar visu, kas nāk.
Romānu Ienirt es sāku rakstīt naktī, kad piedzima mans dēls. Tā bija īpaša nakts. Man bija jādodas mājup no slimnīcas, un es negribēju turp nokļūt pārlieku ātri, tāpēc braucu ar nakts autobusu. Tajā iekāpa jauns pārītis, meitenes galva atdusējās uz puiša pleca, tieši tai vietā, kur uz mana pleca tikko bija bijusi mana dēla galva. Un es nolēmu rakstīt romānu par visu, kas man ir svarīgs, par visu, ko mīlu. Par mākslu, dabu, mīlestību, nāvi, brīvību un eksistenci kā cietumā. Par lietām, kuras izzūd. Tie ir manas dzīves gabaliņi, bet ne autobiogrāfiski. Dzīves gabaliņi, no kuriem uzbūvēju romānu, kā cits uzbūvētu māju.
Es gribētu, lai arī mani bērni lasa, un vismaz pagaidām viņi rakstīšanu uzskata par brīnišķīgu nodarbi. Viņiem patīk izzināt pasauli – kad posos uz Latviju, mans desmitgadīgais dēls kartē uzmeklēja šo zemi, atrada arī Rīgu un Ventspili, bija pat sameklējis man grāmatu par Latviju.
Vai domājat arī par lasītājiem?
Rakstīšanas procesā īsti ne, bet man ir svarīgi, lai romāns tiktu lasīts. Pats esmu pirmais lasītājs, un man pašam vajag būt sajūsmā par to, ko rakstu un kā tas ir uzrakstīts. Vienlaikus rakstīšana man ir nepieciešamība. Esenciāla. Ja man būtu jāizvēlas – nē, es nekad nevēlētos atmest rakstīšanu. Tas ir kā dzīvot vairākas dzīves, jā, tieši tā! No vienas puses, es dzīvoju savu dzīvi, bet, no otras, – rakstīdams piedzīvoju atklāsmes un man kļūst daudz skaidrāks, kāpēc dzīvoju. To ir grūti paskaidrot, bet tā es jūtu.
Pasas dzīve ir cīņa par brīvību. Kas jums ir brīvība?
Man ir brīvība, kāda man ir nepieciešama. Man patīk mans darbs. Esmu bijis skolotājs, un tas bija brīnišķīgi, esmu bijis žurnālists, un tā ir bijusi iespēja intervēt dziļūdens nirēju no rīta un tādu rakstnieku, kā, piemēram, Salmans Rušdi, – pēcpusdienā. Un pašā vakarā es piedalos izstādes atklāšanā Orsē muzejā un atrodos starp brīnišķīgiem mākslas darbiem.
Man ir daudz pienākumu, bet es esmu brīvs, jo tie ir pienākumi, ko daru ar prieku. Tas, ka astoņdesmit procentos gadījumu, ja vēlos intervēt kādu cilvēku, izgudrotāju vai mākslinieku, zinātnieku, viņš piekritīs sarunai. Kopš vairs neesmu direktora vietnieks avīzē, kā reportieris esmu apmeklējis ciematus Birmā un ciltis Afganistānā, pabijis noslēpumainā nelegālu rubīna tirgotāju pilsētā īstos džungļos, taču es negribu pārlieku iegrimt šajā eksotikā, man svarīga ir mana ģimene un Eiropa. Tam jābūt līdzsvarā.
Un kā bija ar Pasu? Viņa izvēlējās brīvību dzīvot dzīvi, kādu vēlas, un balvā saņēma... nāvi. Kāpēc? Jo viņa ir sieviete?
Nē. Nē, nē, nē. Pasas nāvei ir divi skaidrojumi. Pirmkārt, grāmatas ideja man atnāca ar tādu kā vīziju – akmeņainā jūras krastā kaut kur tālā valstī guļ kaila, skaista, mirusi sieviete. Viņas ķermeni klāj spīdīgi sāls kristāliņi, un viņa izskatās aizmigusi, bet ir mirusi. Tādējādi Pasa bija mirusi jau pirms romāna sākšanās.
Bet, ja man jādomā par to, kāpēc Pasai bija jāmirst, tas bija nelaimes gadījums. Dzīvē tā gadās, jo dzīvot ir bīstami. Tu vari mirt jebkurā brīdī nejaušā un absurdā nāvē, kaut vai šķērsojot ielu. Pasas nāve nav absurds. Mirt tik jaunai, radošai un skaistai... tā ir kā performance, nevis absurds, jo viņa mira, darot to, kas viņai visvairāk patika. Pasa neielaižas kompromisos, viņa izvēlas dzīvot pēc saviem priekšrakstiem. Man jautā, vai viņa būtu atgriezusies pie Sezāra. Es zinu, bet nesacīšu. Man Pasa ir mīļa, jo viņa šajā pasaulē, kur labās sievietes vienmēr saka "jā" – tēvam, vīram, bērniem, bosam –, pasaka "jā" sev un "nē" visiem pārējiem. Tā ir drosme, kuru es novērtēju. Man patīk sievietes, kas izvēlas brīvību. Protams, mūsdienu sievietēm ir šādas tādas tiesības, bet šīm tiesībām ir arī negatīvais aspekts, un īstu brīvību jau tās nepiedāvā.
Te laikam jāpiemin cits franču rakstnieks – Mišels Velbeks, kurš romānā Pakļaušanās izsaka teju pretējus apgalvojumus: ka daudzu Eiropas vīriešu klusais sapnis tomēr ir atgriešanās pie patriarhāta.
Ā, Velbeks, jā, man patīk Velbeks. Viņš ir ļoti ironisks un realitātē romantiķis, bet slēpjas aiz ciniķa maskas. Tā ka ne vienmēr var būt drošs, ko īsteni viņš ar to domā.
Un kā domājat jūs? Kādu jūs redzat Eiropas nākotni?
O, man jau patiktu, ja cilvēki Eiropā saprastu – un jūs Latvijā, kas esat piedzīvojuši tik smagu pagātni, jūs mani sapratīsiet uzreiz! –, ka brīvība ir jānopelna. Tiklīdz jūs to uztverat kā kaut ko, kas pienākas, jūs varat to zaudēt.
Eiropieši šobrīd uzskata, ka tas, kas viņiem ir, ilgs mūžību, un nesaprot, ka tā demokrātija, kas mums ir šodien, ir trausla un ir jāsargā, jānovērtē. Tā var izzust vienā mirklī, kā jau to rāda vēsture.
Sieviešu tiesības mācīties un strādāt, ikviena bērna tiesības uz izglītību – Francija sāk piedzīvot to, ka privātskolu sniegtā izglītība ir labāka, nostādot bērnus nevienlīdzīgā pozīcijā jau no paša sākuma. To, cik šīs lietas, kas šķiet pašsaprotamas tagad, ir trauslas, apliecina kāda afrikāņu jaunieša stāsts. Viņš dzīvoja visnotaļ labklājīgā vidusšķiras ģimenē mierīgā valstī, viņa tēvs bija matemātikas skolotājs un politiķis, arī viņš plānoja par tādu kļūt. Taču valstī notika apvērsums. Bruņoti ļaudis ielauzās viņa mājās, nošāva vecākus, izvaroja māsas. Viņš bija pusaugu puišelis un paklausīja māsas pavēlei bēgt. Tā nu puika šķērsoja piecas valstis, pārbrauca pāri Vidusjūrai vienā no tām nedrošajām laivelēm, nokļuva Francijā. Viņš stāstīja tieši par šo pieredzi – ka visa mierīgā dzīve sabruka vienā mirklī. Tas ir tas, par ko es reizēm domāju. Cik miers ir trausls. Cik labklājība ir iluzora. Ekstrēmi kreisie un ekstrēmi labējie politiķi cenšas izaicināt uz kādu darbību, uz pārmaiņām. Šis ir grūts laiks.
Vai rakstniekam, māksliniekam jābūt politiski aktīvam?
Mums ir jāizvēlas, jā. Kad situācija kļūst sarežģīta, ir jārīkojas.
Es ceru, ka Eiropa tiks izglābta, taču, kad mēs runājam par vienotu Eiropu, mēs runājam tikai par ekonomiku, nevis kultūru. Rakstnieki un mākslinieki zaudē šajās diskusijās, jo nav pasākuma, kas Eiropu vienotu kultūras jomā. Nav lielās Eiropas balvas kultūrā. Ir grāmatu svētki atsevišķās valstīs un lielās meses Frankfurtē un citur, bet tie vairāk ir komerciāli, nevis kulturāli pasākumi. Turklāt tajos par literatūru tiek runāts atrauti no politikas un dzīves. Kā par mākslu un vienlaikus komercpreci, bet nevis būtisku dzīves daļu. Patlaban nav «seksīgi» runāt par Eiropu radošā veidā. Eiropa vairs nav tā ideja, kas mudina ļaudis sapņot, radīt. Tā ir kļuvusi garlaicīga, runā tikai par gaidāmo peļņu, ekonomiku un politiku. Kad runājam par Eiropu, spriežam par projektiem, ierobežojumiem, likumiem. Nevis par mākslu.
Un ko tur var darīt?
Nu, ja es būtu Francijas kultūras ministrs, nodibinātu Eiropas balvu literatūrā. Iesākumam. Kad saku, ka rakstniekiem ir jābūt politiski aktīviem, es tā domāju. Ja ne aktivitātes kādā organizācijā, vismaz jāraksta laikrakstos, jārunā par svarīgo.
Vai, jūsuprāt, drukātajiem laikrakstiem vēl ir ietekme uz cilvēkiem? Vai tā pamazām izzūd?
Mums ir jātic, ka ir ietekme. Citādi jau tam nebūtu jēgas. Jā, un arī romānu rakstīšana nav tikai cilvēku izklaidēšana. Labs stāsts, protams, ir svarīgs, bet vienlaikus lasītājam ir jānokļūst ceļojumā, iepazīstot dažādus viedokļus, uzzinot, kā domā citi cilvēki.
Mišela Velbeka Pakļaušanās, Virdžīnijas Depāntas Apokalipses mazulīte – šie romāni nerosina pārlieku optimismu.
Depānta ir diezgan drūma, jā, bet gan viņa, gan Velbeks (īpaši romānā Platforma) rosina lasītāju domāt. Velbeks pirmais pārtrauca piecdesmitajos tapušo, jau par garlaicīgu kļuvušo "pašizziņas" literatūru. Viņš rakstīja reālistiskus romānus par laiku, kurā mēs dzīvojam, par problēmām, ar kurām saskaramies. Tas arī ir viņa panākumu pamatā. Velbekam, starp citu, ļoti patika Ienirt! Pagājušajā nedēļā mēs tikāmies un runājāmies kādā izstādes atklāšanā, un viņš man ieteica pievērsties tikai rakstīšanai, mest žurnālistiku pie malas. Bet es atteicu, ka man patīk žurnālistika! Velbeks ir interesants, lasot tu nekad nezini, ko viņš īstenībā domā, vai viņš ir labējais vai kreisais. Viņš ir tāds kā anarhists, vai ne? Panks! Man ļoti patīk viņa grāmatas, jo viņš liek tev pārdomāt, kam tu pats īstenībā tici. Un nekad, nekad nesniedz gatavas atbildes, viņš iedarbina lasītāja iztēli.
Kuri rakstnieki vēl iedarbina jūsu iztēli?
Ians Makjuans, Sandro Veronēzi, Salmans Rušdi. Man patīk arī angļu rakstnieki, bet viņi ir ļoti tieši. Man labāk patīk Patriks Modiano, kurš ļoti klātesoši raksta par Parīzi piecdesmitajos. Virdžīnija Depānta ar mūsdienu realitāti. Man nepatīk literatūra, kurā darbojas pašdestruktīvi varoņi. Nepatīk grāmatas, kas liek man justies netīram. Patīk literatūra, kas rāda dzīvi tādu, kāda tā ir – brīnišķīga un skaista, jā, arī bīstama un briesmīga. Es pats esmu redzējis visādas šausmas, bet svarīgākais ir cauri tumsai ieraudzīt skaistumu. Arī melanholija ir skaista. Un ironija.
Dzirdēju, ka Francijā esot ap 2000 dažādu literāro balvu un prēmiju. Taisnība?
Tik daudz? Varbūt tas ir iespējams, ja skaitām kopā katra ciemata, laikraksta, žurnāla utt. nenozīmīgās, reģionālās balviņas, kurām nav nekādas īstas ietekmes. Taču nozīmīgas ir tikai sešas – brāļu Gonkūru prēmija, Teofrasta Renodo balva (šīm abām vēl ir kategorija "literatūra jauniešiem"), Franču akadēmijas Lielā romāna balva, Prix Médicis, Prix Femina un l’Interallié balva, kuru pasniedz ik gadu par romānu, ko sarakstījis žurnālists. Jā, vēl jau katram žurnālam ir sava literatūras balva, ir arī citas. Cik daudz izdevumu Francijā ir veltīti literatūrai? Tikai literatūrai? Nav pārāk daudz. Bet ikviens nedēļas izdevums iznāk ar literāro pielikumu. Dienas avīzēm ir nedēļas literārais pielikums. Žurnālos drukā stāstus. Vārdu sakot, ikvienā drukātā izdevumā ir vieta arī daiļliteratūrai. Tā ir ikdienas sastāvdaļa. Katrā pilsētā ir savi grāmatu svētki vai citi pasākumi. Tomēr, par spīti tam visam, kad es biju iesācējs rakstnieks un nebiju populārs, arī man ir gadījies sēdēt vienam un vientuļam un cerēt, ka kāds pienāks un gribēs autogrāfu.
Mēs apgādā spriedām, ka jums ir tāds izkopts tēls – drusku mežonīgs, bet uzticams. Vai ekstrēmā situācijā jūs varētu parūpēties par savu ģimeni, sadabūt ūdeni un pārtiku nekurienes vidū?
Ceru, ka jā. Lai gan neesmu nekad mēģinājis iegūt uguni tuksnesī, bet es ātri mācos. Esmu pabijis ekstrēmās situācijās (Taizemē pēc lielā cunami, arī citos karstajos punktos). Vajadzības gadījumā esmu diezgan bezbailīgs un saglabāju skaidru prātu. Tas gan nenozīmē, ka tīšu prātu meklēju briesmas, bet briesmās esmu aukstasinīgs.